Latvijas Republikas Satversmes 89. pants noteic, ka “valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamatties­ības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”.¹ Zinātniskajā literatūrā ir atzīmēts, ka Satversmes 89. pantā ietvertā norma “uzliek valsts institūcijām divējādus pienākumus: (a) negatīvu (pasīvu) pienākumu atturēties no darbībām, kas pārkāpj vai objektīvi riskē pārkāpt privātpersonu pamattiesības; (b) pozitīvu (aktīvu) pienākumu veikt noteiktas darbības, lai nodrošinātu privātpersonām iespēju brīvi un netraucēti baudīt savas pamattiesības [..]”.² Minētais norāda uz nepieciešamību valstij radīt tādus apstākļus, kuros persona justos droši. Personu un sabiedrības drošības garantēšana ir viens no policijas uzdevumiem.

Likuma “Par policiju” izpratnē policija Latvijā sastāv no Valsts policijas, pašvaldības policijas un ostas policijas.³ Pašvaldības policija savas kompetences ietvaros darbojas attiecīgajā administratīvajā teritorijā, kā arī citā pašvaldības administratīvajā teritorijā, ja tā ir deleģējusi likumā “Par policiju” noteikto uzdevumu izpildi. Pašvaldības policija ir iekļauta attiecīgās pašvaldības sastāvā, bet darba organizācijas jautājumos tā sadarbojas ar Valsts policiju. Secināms, ka normatīvais regulējums skaidri nosaka policijas darbību telpā (teritorijā). Vai tikpat skaidri ir noteikta šo iestāžu kompetence?

Vienā no savām revīzijām Valsts kontrole ir norādījusi: “Sabiedrībā aizvien aktuālāki kļūst jautājumi, kas skar valsts un pašvaldības kompetenci sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, tāpēc ir būtiski saprast, kāda loma sabiedriskās kārtības nodrošināšanā ir atvēlēta vietējo pašvaldību institūcijām un kā tās iesaistās sabiedriskās kārtības nodrošināšanā”.