Ievads

Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktas ikviena tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Savukārt Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību aizsargā personas datus, vienlaikus nodrošinot harmoniju ar citstarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā atspoguļotajām personas tiesībām uz savu datu aizsardzību kā Eiropas Savienības vispārēju tiesību principu.

Arī Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka šo tiesību savstarpēja līdzsvarošana ietver, pirmkārt, vienlīdzīgu pieeju darba tirgum un, otrkārt, pienākumu valstij nenoteikt personām tādus nodarbinātības ierobežojumus, kas nav saistīti ar amata pienākumu izpildei objektīvi nepieciešamām spējām vai kvalifikāciju.¹ Praksē tomēr novērojams, ka nodarbinātības attiecību ietvaros – gan darba meklēšanas posmā, gan jau esošajās darba tiesiskajās attiecībās – darba devēji nereti interesējas par personas datiem par sodāmību, proti, par to, vai amata kandidāts vai darbinieks ir krimināli sodīts.

Lai arī sodāmības fakta pārbaude nereti tiek uztverta kā nebūtiska formalitāte vai drošības aspekts, tā patiesībā nozīmē būtisku iejaukšanos personas pamattiesībās un nav pieļaujama bez skaidra tiesiskā pamata. Praksē bieži sastopamas situācijas, kurās darba devēji gan privātajā, gan publiskajā sektorā interesējas par konkrēta amata kandidāta vai nodarbinātā sodāmības vēsturi, ne vienmēr apzinoties šādu datu apstrādes nosacījumus. Ņemot vērā informācijas pieejamību un iespēju iegūt datus par personu gandrīz acumirklī, arvien biežāk tiek aktualizēts jautājums, vai, kad un kuram ir tiesības apstrādāt datus par personas sodāmību.

Nodarbinātība iespējama kā publiskajā, tā arī privātajā sektorā. Lai arī nodarbinātība publiskajā sektorā vai privātajā sektorā atšķiras gan pēc tiesisko attiecību rakstura, gan pēc mērķa, to savstarpējā juridiskā salīdzināšana ir ierobežota.