Kaitējuma kompensācijas pieteikšana kā daļa no prokurora funkcijām

Prokurors ir centrāla amatpersona Latvijas kriminālprocesā. No prokurora ir atkarīga gan izmeklēšanas kvalitāte, gan pierādījumu pietiekamība, lai personu sauktu pie kriminālatbildības, gan arī krimināllietas gatavība nodošanai tiesai un iztiesāšanai. Prokuroram ir jānodrošina, lai kriminālprocess virzītos visu ar noziedzīgu nodarījumu saistīto krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma sasniegšanai.

Prokurora kriminālprocesuālo funkciju uzskaitījums ir ietverts KPL 36. panta pirmajā daļā, saskaņā ar kuru prokurors kriminālprocesā realizē izmeklēšanas uzraudzības, izmeklēšanas, kriminālvajāšanas, valsts apsūdzības uzturēšanas un citas šajā likumā noteiktās funkcijas. Prokurora funkcijas kriminālprocesā aptver plašu publisko interešu īstenošanu, kas neaprobežojas tikai ar apsūdzības – lēmuma par personas saukšanu pie kriminālatbildības – pieņemšanu un uzturēšanu tiesā.

KPL 456. panta trešā daļa, raksturojot prokurora lomu iztiesāšanā, paredz, ka prokurors var pieteikt un uzturēt pieteikumu par kompensācijas piedziņu valsts vai pašvaldības interesēs. Savukārt KPL 351. panta sestā daļa noteic, ka prokurors, pabeidzot kriminālprocesu uz personu nereabilitējoša pamata, var noteikt, kā arī piedzīt kompensāciju valsts vai pašvaldības interesēs, ja šajā likumā noteiktajā kārtībā nav iesniegts kompensācijas pieteikums. Pēc autora domām, šajās prokurora pilnvarās izpaužas Prokuratūras likuma² 2. panta 6. punktā paredzētā prokuratūras funkcija likumā noteiktajā kārtībā aizsargāt valsts tiesības un likumīgās intereses situācijā, ja noziedzīgs nodarījumus aizskāris šīs intereses.

Atbilstoši KPL 22. pantam tiesības uz kaitējuma kompensāciju un ar to saistītām procesuālām garantijām ir paredzētas ekskluzīvi cietušajam – personai, kurai noziedzīga nodarījuma rezultātā ir radīts kaitējums. Lai arī no KPL 29. panta pirmās daļas 3. punkta izriet, ka vienam no izmeklēšanas un līdz ar to arī visa kriminālprocesa virzieniem jābūt kaitējuma atlīdzināšanas nodrošināšanai, KPL 97. panta septītā daļa nostiprina cietušā dalības kriminālprocesā brīvprātīguma principu, kas nozīmē, ka kriminālprocesu veicošās amatpersonas nevar ietekmēt cietušā izvēli izmantot vai neizmantot savas tiesības, tai skaitā pieprasīt vai nepieprasīt kompensāciju no noziedzīga nodarījuma izdarītāja.

No vienas puses, realizējot savas funkcijas, prokurora “interese” par noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto kaitējumu sniedzas tiktāl, ciktāl kaitējums jeb kaitīgās sekas ir viena no noziedzīga nodarījuma sastāva obligātajām pazīmēm, kas jānorāda apsūdzībā. Līdz ar to prokuroram nav iespēju ietekmēt cietušā kaitējuma kompensācijas pieteikumu, un, nosūtot lietu uz tiesu, prokurors vienīgi pauž savu viedokli par kompensācijas pieteikuma pamatotību, kas nav saistošs tiesai.³

No citas puses, atbilstoši KPL 405.