Ievads

Viens no izaicinājumiem autortiesību jomā, ar ko saskaras dalībvalstu tiesas, ir mākslas darbu autortiesību aizsardzības kritēriju piemērošana lietišķās mākslas jomā. Lietišķās mākslas darbi atšķiras no citām mākslas darbu kategorijām ar to, ka tie daudzos gadījumos ir funkcionāli objekti. Šādi darbi, lai gan ir to autoru izvēļu rezultāts, vienlaikus ir pakļauti noteiktiem tehniskiem, ergonomiskiem vai drošības ierobežojumiem, vai arī to autoru izvēles var ietekmēt attiecīgajā jomā pieņemti standarti vai normas. Turklāt izaicinājums attiecībā uz šīs kategorijas darbu vērtēšanu izriet arī no tā, ka lietišķās mākslas darbu kategorija nav viendabīga, jo tajā ietilpst mākslas darbi ar utilitārām funkcijām, kā arī dažos gadījumos – utilitāri objekti, kuriem ir gan dekoratīvs, gan rūpniecisks mērķis.

Šo iemeslu dēļ lietišķās mākslas darbu autortiesību aizsardzības sistēmā pastāvīgi notiek likumdošanas izmaiņas un judikatūras attīstība, pielāgojoties mākslinieciskās jaunrades pastāvīgajai attīstībai.

Centrālais jautājumu loks, kas šajā ziņā ir nonācis Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – Tiesa) dienas kārtībā, ir bijis saistīts ar nepieciešamību interpretēt un piemērot mākslas darba kritērijus Direktīvas 2001/29¹ 2.–4. panta izpratnē, dalībvalstu tiesām risinot ar iespējamiem autortiesību pārkāpumiem saistītus strīdus.

Mākslas darbu autortiesību aizsardzības pamatprincipi Direktīvas 2001/29 izpratnē

Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. pantu autori ir aizsargāti pret viņu darbu reproducēšanu, izziņošanu sabiedrībai un publisku izplatīšanu bez viņu atļaujas. Termins “darbs” ir lietots arī Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā un 4. panta 1. punktā, kuri attiecas uz darba autora ekskluzīvām tiesībām uz tā izziņošanu un izplatīšanu, kā arī šīs direktīvas 5., 6. un 7. pantā, no kuriem pirmais attiecas uz izņēmumiem un ierobežojumiem, kas var tikt noteikti šīm ekskluzīvajām tiesībām, un divi pēdējie – uz tehnoloģiskiem pasākumiem un informācijas pasākumiem, kas nodrošina minēto ekskluzīvo tiesību aizsardzību.¹

Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā minētais jēdziens “darbs” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi, un tas nozīmē divu kumulatīvu elementu iestāšanos. Pirmkārt, šis jēdziens nozīmē, ka pastāv kāds objekts, kurš ir oriģināls tajā ziņā, ka tas ir paša autora intelektuālā jaunrade. Otrkārt, par darbu var tikt kvalificēti tikai elementi, kas ir šādas jaunrades izpausme.³

Šādā kontekstā dalībvalstu tiesām ir svarīgi, kādi faktori Direktīvas 2001/29 izpratnē ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai objekts atspoguļo autora personību, izpaužot viņa brīvu un radošu izvēli, vai oriģinalitātes pārbaudē īpaša uzmanība būtu jāpievērš faktoriem, kas saistīti ar radošo procesu, un autora skaidrojumam par konkrētu izvēli, pie kā viņš nonācis, radot objektu, vai tomēr faktoriem, kas attiecas uz pašu objektu – proti, radošā procesa galīgo rezultātu.