2020. gada septembrī, kad kļuvu par Latvijas Universitātes fonda stipendiāti, sniedzu fondam interviju, kurā bija jāatbild uz jautājumu: “Kas ir tavs lielākais talants un nozīmīgākie sasniegumi līdz šim?” Nekavējoties zināju atbildi: “Mans lielākais talants ir rakstīšana.” Man tolaik bija deviņpadsmit gadu, un nepilnu nedēļu pēc šīs intervijas es saņēmu e-pasta vēstuli no Latvijā lielākās izdevniecības “Zvaigzne ABC” ar svinīgu paziņojumu, ka mans romānu konkursā iesniegtais debijas darbs “Sapnis par viņu un mūziklu” ir ieguvis godalgotu vietu un tiks izdots. Tā neapšaubāmi bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā (iespējams, vēl laimīgāka par 2024. gada 2. jūliju, kad saņēmu bakalaura diplomu).

Mans ceļš rakstniecībā, protams, nesākās 2020. gada sākumā, kad iesniedzu debijas romāna manuskriptu izdevniecībai, cerot reiz turēt rokās izrediģētu, skaisti noformētu un iespiestu savu Pirmo Grāmatu. Šis stāsts jāsāk ar manu bērnību un it īpaši vasarām pie tantes Jūrmalā. Kopš sevi atceros, man vienmēr paticis lasīt. Bērnībā lasīju pasakas un enciklopēdijas, pusaudža gados iegrimu klasiķu darbos un jauniešu distopijās, bet ap piecpadsmit gadu vecumu arvien biežāk sāku uzmest acis tantes lielajam grāmatu skapim, kas vai lūza no 90. gadu romantiskās literatūras pārbagātības. Šķita, ka viņas bibliotēkā ir visi latviešu valodā tulkotie romantiskie romāni! Dodoties uz pludmali sauļoties un peldēties, un – kā tad bez tā! – lasīt, teju katru otro dienu no plaukta izņēmu jaunu grāmatu: kādu no Sandras Braunas, Danielas Stīlas, Džūditas Maknotas, Noras Robertsas un citu populāru tālaika amerikāņu romantikas rakstnieču darbiem. Iepazinu mīlas romānu sižetisko uzbūvi, mācījos uzburt galveno varoņu attiecību dinamiku un papildināju savu vārdu krājumu. Vairāku romānu sižeti aizrāva, citu – kaitināja, vēl citu – garlaikoja. Lasot ne vien izdzīvoju simtiem dzīvju un mīlas stāstu, bet arī veidoju savu rakstnieces rokrakstu.

Paralēli lasīšanai rakstīju. Dziedātājs un komponists Eltons Džons, kura mūziku esmu ļoti iemīļojusi, sāka spēlēt klavieres trīs gadu vecumā un kopš tā laika vairs nespēja apstāties. Es iemācījos lasīt piecu gadu vecumā un jau pēc dažiem mēnešiem uzrakstīju savu pirmo stāstu. Arī es, līdzīgi kā Eltons, pēc tam vairs nespēju pārtraukt. Pusaudža gados iesāku divus visnotaļ pabrangus romānus jauniešu distopijas žanrā, taču nevienu no tiem nepabeidzu, jo augu emocionāli un intelektuāli un līdz ar to mainīju domas par savu garadarbu augstvērtīgumu straujāk, nekā paguvu tos izstāstīt līdz galam. Nesen tomēr atminējos, ka sešpadsmit gadu vecumā angļu valodā sarakstīju vairāk nekā 60 000 vārdu biezu romānu, ko publicēju jauniešu iecienītajā rakstīšanas vietnē Wattpad. Acīmredzot biju aizmirsusi par šī romāna eksistenci, jo radīju to zibensātrumā un par šo grāmatu darīju zināmu tikai tuvākajām draudzenēm.

“Sapnis par viņu un mūziklu” tapa, pateicoties manas fantastiskās latviešu valodas skolotājas Raitas Šūpolas zvanam kādā saulainā jūnija dienā pēc vienpadsmitās klases pabeigšanas. Viņa bija ieraudzījusi reklāmu – “Zvaigzne ABC” izsludinājusi romantisko romānu konkursu – un zināja, ka ar rakstīšanu esmu uz Tu (iepriekš biju piedalījusies jauniešu žurnāla “Avene” fanfikcijas konkursā, kādā “Literārās Akadēmijas” rīkotā konkursā un biju guvusi panākumus arī konkursā “Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijas simtajā dzimšanas dienā”). Skolotājas mudināta, nolēmu ķerties pie darba. Man vajadzēja tieši vienu dienu, lai prātā savērptu ideālo sižetu – to sižetu, par kuru biju pārliecināta: šo lasīs Latvijas lasītāji.

Man bija taisnība. Pēc diviem gadiem Latvijas grāmatnīcās ikviens interesents varēja iegādāties manu debijas romānu, un tas kļuva par vienu no 2021. gadā visvairāk pārdotajiem latviešu romāniem. Nākamajā gadā sekoja “Uguns un pulveris”, ko veiksmīgi izdevu pati kā savu uzņēmējdarbības projektu, vadot procesu no pirmā soļa – sadarbības ar romāna redaktoru un mākslinieku – līdz pat reklāmas kampaņas plānošanai un realizēšanai. Pārliecinājos, ka ieguldītais darbs un ticība sev atmaksājas. Tas bija emocionāli smags laiks manā dzīvē, kad mācījos sevi izprast un iemīlēt, un izjutu neizmērojamu atbalstu no saviem tuvajiem un mīļajiem gan pašizdošanas procesā, gan pēc romāna iznākšanas.

Es rakstu, jo nevaru nerakstīt. Cik man zināms, manā dzimtā rakstnieku nav bijis. Laikam varētu teikt, ka nāku no juristu ģimenes. Mamma ir juriste, opis bija sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. Nu labi, viņi ir vienīgie juristi manu tuvo radinieku lokā, bet liekas, ka ar diviem pietiek, lai mans lēmums studēt jurisprudenci šķistu loģisks un neradītu liekus jautājumus.

Vienmēr esmu apskaudusi (tas varbūt ir pārāk spēcīgs vārds, tomēr atļaušos to izmantot) cilvēkus, kuri jau no maza bērna kājas vai vismaz pusaudža vecuma ir zinājuši, ar ko vēlas nodarboties, kad pieaugs. Man tā nebija. Vēl divpadsmitās klases beigās svārstījos starp jurisprudenci, diplomātiju, vēsturi, uzņēmējdarbības vadību un franču filoloģiju. Tā bija liela svētība un vienlaikus arī neraža, ka skolas gados man padevās teju viss – regulāri apmeklēju mācību olimpiādes un ieguvu godalgotas vietas, esmu četrkārtēja Rīgas 64. vidusskolas Gada balvas ieguvēja. Bioloģijas skolotāja mani mērķtiecīgi virzīja uz olimpiādēm un ļoti gribēja, lai iestājos ārstos, arī matemātikas skolotāja izrādīja vilšanos, kad paziņoju: plānoju studēt tiesību zinātni. Ak, vēsture… vēsture vienmēr ir bijusi mana sirdslieta. Taču vispēdīgi, apsverot nākotnes karjeras iespējas, izvēlējos jurisprudenci.

Esmu pateicīga Latvijas Universitātes Juridiskajai fakultātei, kas augstās izglītības kvalitātes dēļ neļāva man atslābt ne mirkli, pamatīgi izaicināja visus šos gadus un rūdīja manu raksturu, attīstīja kritisko domāšanu un iekšējo taisnīguma izjūtu. Jūtos intelektuāli daudz spēcīgāka un pārliecinātāka par sevi nekā vidusskolas gados, un, ja man šobrīd būtu jāatgriežas divpadsmitajā klasē, es pieņemtu identisku lēmumu. Jāatzīst, ka, sākot praktizēt, piedzīvoju šaubu brīžus, vai tomēr nevajadzēja padoties vēstures vilinājumam un kļūt par pasniedzēju Vēstures un filozofijas fakultātē.

Sākot studēt tiesību zinātni, man šķita, ka ar mani kaut kas nav kārtībā un ka esmu citāda – kamēr citi pirmā kursa studenti ar nepacietību gaidīja “lielos priekšmetus”, proti, civiltiesības, krimināltiesības, administratīvās tiesības, konstitucionālās un starptautiskās tiesības, es ķēru kaifu diskusiju laikā tiesību teorijas kursā. Tiesību teorijā! Liela daļa manu kursabiedru nesaprata, kā man, pirmkārt, šis priekšmets var patikt, otrkārt, kā es to saprotu un tik viegli pelnu labus vērtējumus (domāju, ka ikvienam juristam, kurš sevi atceras pirmajā studiju gadā, ir savas atmiņas un viedoklis par tiesību teorijas kursu). Mani mīļākie studiju kursi bijuši Latvijas tiesību vēsture – sveika, mīļā vēsture! –, juridisko metožu mācība, tiesību filozofija un dzimtes studijas. Tikai tagad, rakstot maģistra darbu, kas top kā starpdisciplinārs pētījums padomju tiesību vēsturē, dzimtes studijās un tiesību socioloģijā (temats: “Ideālā sieviete darbā un ģimenē no 1953. gada līdz 1982. gadam: padomju sabiedrības diskurss”), esmu sapratusi, ka sirdī just patiesu teorētiķa aicinājumu nenozīmē, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Tas nozīmē, ka esmu tāda, kāda esmu, un šobrīd par to jūtos laimīga.

Milzīgs iedvesmas avots studiju procesā man ir bijusi profesore Sanita Osipova. Pateicoties viņas ieteikumiem un tiesību vēsturnieces entuziasmam, esmu noticējusi, ka maniem pētījumiem ir jēga un vērtība. Ideālā padomju sieviete nav tikai sen izbijis, plauktā nolikts un apputējis koncepts, kas izzudis līdz ar PSRS sabrukumu. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kuras ievērojama daļa ir dzimusi un augusi padomju tiesību un kultūras telpā, tātad apguvusi padomju valsts sludinātās uzvedības normas un veicinātās dzimumu lomas. Ideālā sieviete sabiedrības acīs vēl pirms dažām desmitgadēm nebija sieviete, kas tiesīga dzīvot tā, kā viņa vēlas, lai sasniegtu personīgo laimi. Ideālā sieviete bija PSRS normatīvā regulējuma un propagandas produkts, līdzeklis valsts ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai un dzimstības palielināšanai.

Cik Latvijas sieviešu tagad, 2026. gadā, sabiedrības nosodījuma dēļ izcīna cīņu ar sevi par, piemēram, izvēli pēc studiju pabeigšanas aktīvi nodoties karjerai vai uzņēmējdarbībai, nevis bērnu radīšanai? Cik strādājošām sievietēm sabiedrības aizspriedumu dēļ ir nācies uzsākt sarunas (kas varbūt pāraugušas regulāros strīdos) ar saviem partneriem par to, ka ēdiena gatavošana, mājas tīrīšana, drēbju mazgāšana un bērnu aprūpēšana ir abu partneru, nevis tikai sievietes pienākums? Cik daudzas meklē vainu sevī un pārdzīvo, ka līdz zināmam vecumam nav sastapušas vīrieti, ar kuru kopā izpildīt tik šķietami fundamentāli nepieciešamo sievas un mātes lomu? Cik sieviešu ir nodomājušas: “Tā ir mana problēma, ka neesmu laimīga, jo mans vīrs ir labs – viņš taču nedzer un mani nesit!”?

Šādas sievietes ir, un vēl nesen es biju viena no viņām. Mans personības kodols bija cieši saistīts ar vēlmi būt “pareizai”, lai sabiedrībai par sevi radītu vislabāko iespaidu un iepatiktos potenciālajiem darba devējiem, sadarbības partneriem, klientiem, romantiskajiem partneriem. Es mēdzu piekrist svešiem viedokļiem, pieklājības dēļ klusēt, nevis iestāties par sevi, baidīties no atraidījuma un nemitīgi uzdot sev jautājumus: “Vai tas, ko es gribu, ir “nepareizi”? Vai esmu egoistiska? Ko par mani domās citi? Varbūt manī ir kāda milzīga vaina, ja šajā darbā vai attiecībās nejūtos laimīga?” Vai tas, ko es gribu, ir “nepareizi”?

Pirmajā studiju semestrī kursā “Valstszinātne” mācījāmies par brīvību kā politiski filozofisku aspektu, un man spilgtā atmiņā ir palikusi varas dalīšanas principa pamatlicēja Šarla Luija Monteskjē atziņa, ka cilvēks ir tik brīvs, ciktāl tas neapdraud citu cilvēku brīvību. Vai tiešām mēs apdraudam citus, ja izvēlamies veidot savu tagadni un nākotni pēc savām vēlmēm un pārliecības, neaizskarot citu sabiedrības locekļu tiesības? Secināju: “Tas, ko es gribu (vai negribu), nav ne pareizi, ne nepareizi. Tas vienkārši padara mani par mani – unikālu personību, kādas nav nekur citur pasaulē.”

Es negribu būt “pareiza”. Vēlos būt laimīga. Gribu uzrakstīt riktīgi foršu maģistra darbu, kas, pats galvenais, šķitīs interesants un vērtīgs man pašai, dzīves laikā vēlos izlasīt vēl daudz lielisku grāmatu, sarakstīt vairākus romānus un turpināt kaifot par vēsturi (kā arī, ļoti iespējams, iekļaut to savos romānos). Gribu dziedāt, dejot, ceļot, mīlēt, priecāties. Vēlos nodzīvot dzīvi tā, kā to grib mana sirds un dvēsele. Tad es būšu laimīga, un tas ir vissvarīgākais. Laimīgi indivīdi rada laimīgu sabiedrību. Ikviens ir brīvs būt tāds, kāds viņš ir!

Novēlu katram juristam sasniegt visas karjeras virsotnes, kas iecerētas un sniegs laimi un gandarījumu, katram lasītājam novēlu izlasīt daudzum daudz aizraujošu un vērtīgu grāmatu, katram rakstniekam novēlu vēl daudz izdotu un lasītāju iemīlētu romānu!