Bērnu tiesību aizsardzība ir viena no būtiskākajām mūsdienu cilvēktiesību sistēmas sastāvdaļām, kas prasa ne tikai formālu normatīvo regulējumu, bet arī efektīvu un koordinētu valsts rīcību praksē. Starptautiskie cilvēktiesību standarti, jo īpaši Apvienoto Nāciju Organizācijas pieņemtā Bērnu tiesību konvencija,² Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija,³ Eiropas Padomes Konvencija par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību,⁴ Konvencija pret vardarbību pret sievieti un vardarbību ģimenē,⁵ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES, ar ko nosaka minimālos standartus noziegumos cietušo tiesībām, atbalstam un aizsardzībai,⁶ uzliek valstij pozitīvu pienākumu nodrošināt bērna aizsardzību pret vardarbību, noziedzīgiem nodarījumiem un atkārtotu viktimizāciju, vienlaikus respektējot bērna labāko interešu principu visos lēmumos, kas viņu skar. Šo jomu pēta un tajā aktīvi darbojas starptautiskās organizācijas, tai skaitā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (OECD) un Starptautiskais tīkls Barnahus Network,⁷ kas apvieno un atbalsta institūcijas, kas atbalsta un sekmē Bērna mājas (starptautiski zināms kā Barnahus) modeļa ieviešanu.⁸

Kā jau iepriekš minēts, Latvijā apstiprinātais Plāns kontekstā ar šiem starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem ir nozīmīgs politikas dokuments, kura mērķis ir mazināt bērnu noziedzību un stiprināt bērnu aizsardzību pret noziedzīgiem nodarījumiem.