Latvijas nacionālajā tiesību sistēmā dzīvnieka tiesiskais statuss atrodas krustpunktā starp civiltiesisko regulējumu un dzīvnieku aizsardzības principiem. Saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likumu dzīvnieks tiek atzīts par dzīvu būtni, kuras īpašniekam ir pienākums nodrošināt un ievērot dzīvnieku labturības un aizsardzības principus. Vienlaikus Civillikuma Lietu tiesību daļa joprojām paredz dzīvnieka klasifikāciju kā lietu, kas ir pretrunā ar dzīvnieka atzīšanu par dzīvu būtni.

Dzīvnieka tiesiskā statusa pretruna redzama arī mantojuma tiesību kontekstā, kurā dzīvnieks tiek uzskatīts par mantojuma masu, neparedzot mehānismus, kas nodrošinātu viņa turpmāko labturību un aizsardzību pēc īpašnieka nāves. Tā rezultātā dzīvnieka kā lietas un tajā pašā laikā dzīvas būtnes statuss praksē netiek pilnvērtīgi īstenots, apdraudot viņa labklājību un radot risku cilvēku patvaļīgai rīcībai.

Eiropas Savienība (turpmāk – ES) 2023. gada martā publicēja pētījumu par eiropiešu attieksmi par dzīvnieku labturību.¹ ES pētījuma rezultāti uzskatāmi atspoguļo nepieciešamību pārskatīt dzīvnieka tiesisko statusu un piešķirt tiem lielāku aizsardzību, kā arī pārskatīt un pilnveidot ES dalībvalstu, tostarp Latvijas, tiesisko regulējumu par dzīvnieka tiesisko statusu, lai tas atbilstu mūsdienu izpratnei par dzīvnieku labturību. Dzīvnieka tiesiskā statusa atzīšana ir pamats tam, lai tiesību normas aizsargātu dzīvnieka labturību un nodrošinātu dzīvnieku aizsardzību.

Dzīvnieka statusa tiesību filozofiskā analīze

Aristoteļa hierarhiskais pasaules uzskats ietekmēja antīkās filozofijas un tiesību attīstību. Viņš uz dzīvniekiem skatījās atkarībā no to spējas racionāli spriest, un tas nostiprināja antropocentrisko pasaules uzskatu par cilvēku pārākumu pār dzīvniekiem. Aristoteļa uzskats nostiprināja sociālo struktūru, kurā tikai dažas grupas tika uzskatītas par spējīgām rīkoties patstāvīgi, bet citas, tajā skaitā dzīvnieki, tika uzskatītas par resursu, kuram ir jākalpo hierarhiski augstāk stāvošiem. Aristoteļa darbs “Dzīvnieku vēsture” (Historia animalium) ir sistēmisks apraksts par dzīvniekiem, kura klasifikācijas pamatā ir dzīvnieku funkciju pakārtotība cilvēka vajadzībām.² Aristoteļa uzskats bija ar paliekošu ietekmi uz attieksmi pret dzīvniekiem un doktrīnu, kas balstās uz cilvēka pārākuma ideju, neskarot tādas tēmas kā dzīvnieku labturība un aizsardzība.³

Pret nežēlīgu attieksmi pret dzīvniekiem iestājās romiešu filozofs Plūtarhs, uzskatot, ka dzīvniekiem piemīt jūtas un apziņa, un popularizējot veģetārismu. “Tomēr, ja Dieva dēļ mums patiešām nav iespējams atbrīvoties no kļūdām, jo mēs to ļoti labi zinām, tad vismaz kaunēsimies par savu ļauno rīcību un ķersimies pie tā tikai saprāta dēļ. Mēs ēdīsim gaļu, bet no bada, nevis kā greznību. Mēs nogalināsim dzīvnieku, bet žēlā un bēdās, nevis to pazemojot un nemocinot – tā daudzos gadījumos ir ierasta prakse [..]. No šī ir skaidrs, ka viņi šo nelikumīgo paražu ir pārvērtuši par baudu, nevis uztura, ne vajadzības vai nepieciešamības dēļ, bet gan sāta, nekaunības un greznības dēļ.”⁴ Jautājums par pārmērīgu un neapdomātu gaļas daudzuma lietošanu uzturā ir aktuāls arī šodien.⁵ Piemēram, industriālā lopkopība tiek kritizēta slikto ap­stākļu dēļ,⁶ kas ir pretrunā ar Plūtarha ideju, ka dzīvnieks būtu jānogalina ar cieņu un tikai nepieciešamības gadījumā.

Grieķu filozofs Porfirijs ne tikai attīstīja veģetārismu atbalstošu argumentāciju, bet arī uzskatīja, ka dzīvniekiem ir morālas tiesības un tie spēj just ciešanas. Šis secinājums ir balstīts uz četrām Porfirija grāmatām par “Par atturēšanos no dzīvnieku barības”.