Bērnu noziedzība un bērnu tiesību aizsardzības princips slepenajās tiesiskajās darbībās

Bērnu noziedzība ir jēdziens, kas lietots Bērnu tiesību aizsardzības likuma 64. panta 1. punktā un valsts politikas dokumentos saistībā ar pasākumiem tās novēršanai. Pašlaik šī valsts pienākuma izpilde ir konkretizēta, Ministru kabinetam pieņemot Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgiem nodarījumiem plānu 2025.–2027. gadam¹ (turpmāk – Plāns), kas kalpo kā valsts politikas instruments starpinstitucionālo pasākumu īstenošanai, lai nodrošinātu bērnu aizsardzību gan no noziedzīgiem nodarījumiem, gan no iesaistes noziedzīgā vidē. Plānā pamatoti uzsvērts, ka noziedzība bērnu vidū cieši saistīta ar sociālās un izglītības vides traucējumiem, tādēļ īpašs uzsvars tiek likts uz sociālās prevencijas pasākumiem. Tomēr prevencija praksē ne vienmēr sniedz vēlamo rezultātu, kādēļ bērnu noziedzības novēršana prasa arī valsts krimināltiesisku reakciju sabiedrības drošības interesēs.

Šajā rakstā jēdziens “slepenās tiesiskās darbības” tiek lietots kā kopīgs apzīmējums operatīvās darbības pasākumiem, kas uzskaitīti ODL 6. panta pirmajā daļā, un kriminālprocesā paredzētajām speciālajām izmeklēšanas darbībām, kas reglamentētas KPL 11. nodaļā un kuras tiek īstenotas slepenā vai maskētā formā. Šīm darbībām raksturīga kopīga iezīme – informācijas iegūšana par personu vai notikumu, neinformējot personu, par kuru šī informācija tiek vākta, tādējādi ierobežojot personas pamattiesības.

Slepeno tiesisko darbību problemātika nepilngadīgo kontekstā analizēta divos aspektos: to piemērošana attiecībā pret nepilngadīgajiem un to veikšana ar nepilngadīgo iesaisti.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 57. panta pirmā daļa un Krimināllikuma 11. pants paredz, ka pie kriminālatbildības saucams bērns jeb nepilngadīgais, kurš noziedzīgu nodarījumu izdarījis pēc 14 gadu vecuma sasniegšanas. Vienlaikus Krimināllikuma 11. pants tieši noteic, ka mazgadīgais, tas ir, persona, kura nav sasniegusi 14 gadu vecumu, pie kriminālatbildības nav saucama. Šajā rakstā jēdzieni “bērns” un “nepilngadīgais” tiek lietoti kā sinonīmi. Šāda pieeja balstās uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3. panta trešo daļu, kas paredz, ka krimināltiesību un kriminālprocesa jomā personai līdz 18 gadu vecumam piemērojamas nepilngadīgām personām noteiktās tiesību normas.

Bērnu noziedzība neatkarīgi no tās cēloņiem apdraud sabiedrības intereses un līdzīgi kā pieaugušo noziedzība rada negatīvas sekas sabiedrības drošībai. Drošība šajā kontekstā izprotama kā stāvoklis, kurā noziedzīgie apdraudējumi ir novērsti vai pret tiem pastāv efektīva tiesiskā aizsardzība. Valsts pienākums noziedzīga apdraudējuma gadījumā, tostarp izmantojot slepenās tiesiskās darbības, nodrošināt ar Krimināllikuma normām aizsargāto sabiedrības interešu aizsardzību² attiecas gan uz pilngadīgām personām, gan uz nepilngadīgajiem.

Tomēr šo slepeno tiesisko darbību izmantošana attiecībā uz bērniem ir pieļaujama tikai tiktāl, ciktāl tā atbilst Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā nostiprinātajam bērna tiesību aizsardzības principam. Šis princips slepeno tiesisko darbību kontekstā piemērojams kopsakarā ar ODL 4. pantā nostiprinātajiem operatīvās darbības principiem, jo īpaši pamattiesību ievērošanas un samērīguma prasībām, kā arī ar KPL 12. pantā nostiprināto kriminālprocesa principu par cilvēktiesību garantēšanu.

No Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta satura izriet, ka bērnu tiesību aizsardzības principa saturs ir konkretizēts, nosakot bērna labāko interešu kritērijus, kuri ir attiecināmi arī uz slepeno tiesisko darbību piemērošanu attiecībā pret bērnu. Proti, izvērtējot, cik lielā mērā šajās darbībās:

• bērns ir pasargāts no lojalitātes konflikta, tostarp no situācijām, kurās bērns tiek nostādīts izvēles priekšā starp pienākumu sadarboties ar valsti un lojalitāti ģimenei, vienaudžiem vai noziedzīgai videi;
• vidi var atzīt par drošu bērnam un ir nodrošināta viņa aizsardzība no vardarbības, apdraudējuma, antisociālas uzvedības un atkarību ietekmes.

Savukārt gadījumos, kad slepenās tiesiskās darbības tiek veiktas ar bērna dalību, iepriekš minētais kritēriju kopums ir papildināms ar bērna viedokļa uzklausīšanu un ievērošanu atbilstoši bērna vecumam, briedumam un spējai formulēt viedokli. Tie kalpo, lai novērstu bērna pakļaušanu pārmērīgam psiholoģiskam spiedienam, nepieļautu lojalitātes konfliktu un nodrošinātu, ka bērna iesaiste slepenajās darbībās ir īslaicīga, nepieciešama un savienojama ar bērna ilgtermiņa interesēm.

Līdz ar to Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā nostiprināto bērna labāko interešu kritēriju kopums slepeno tiesisko darbību kontekstā ir vērtējams kā vienots, savstarpēji saistīts izvērtēšanas ietvars, kura saturs un piemērošanas intensitāte ir atkarīga no tā, vai konkrētās slepenās tiesiskās darbības tiek veiktas pret bērnu vai ar bērna dalību.