Analizējot to, kādai būtu jābūt tiesību sistēmas atbildei un piemērojamiem standartiem, lai stiprinātu demokrātijas un pasargātu valstis no šādiem uzbrukumiem, viennozīmīgas atbildes starptautiski pagaidām nav.¹ Tikmēr atsevišķu valstu, kā, piemēram, Rumānijas un Austrijas, tiesas, ir sniegušas savu juridisko vērtējumu, saskaroties ar situācijām, kad brīvu vēlēšanu tiesību īstenošana ir apdraudēta, lemjot tostarp par vēlēšanu rezultātu atcelšanu.² Šajā rakstā autors analizē pagājušā gadā pieņemto Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumu lietā “Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti”,³ kurā tiesa pirmo reizi vērtēja valsts pozitīvo pienākumu ietvaru situācijās, kad ārvalsts īsteno intensīvu dezinformācijas kampaņu, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus, kā arī jau iepriekš skatīto tiesas lēmumu lietā “Călin Georgescu pret Rumāniju”⁴ saistībā ar Rumānijas Konstitucionālās tiesas lēmumu atcelt prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus.

Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti

Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa spēra piesardzīgu, bet būtisku soli Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) ietverto tiesību uz brīvām vēlēšanām satura un valsts pienākumu interpretācijā.⁵ Līdzšinējā tiesas prakse attiecās uz specifiskiem vēlēšanu sistēmas un norises elementiem un pamatā ietvēra valsts iejaukšanos, piemēram, liedzot kādai personai vēlēt⁶ vai kandidēt vēlēšanās, vai vēlēšanas regulējošo tiesību aktu pārkāpšanu. Šāda veida lietas ir bijušas arī pret Latviju – “Ždanoka pret Latviju”⁷ un “Ādamsons pret Latviju”,⁸ kurās sūdzības iesniedzējiem tika liegtas tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās.