Pagaidu noregulējums tiesu praksē

Edgars Pastars, Satversmes tiesas tiesneša palīgs

Foto: no personiskā arhīva

Ar Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) spēkā stāšanos Latvijas tiesību sistēma ir bagātināta jaunām procesuālām normām, kuras veido arī jaunus institūtus. Viens no tādiem ir pagaidu noregulējums. Raksta mērķis ir nevis teorētiski aplūkot šo institūtu, bet gan norādīt uz dažām tendencēm vēl nelielajā pagaidu noregulējuma piemērošanas praksē. Analizētās lietas skars strīdus būvniecības un nodokļu tiesisko regulējumu. Bet viens no aplūkojamiem lēmumiem pieņemts pavisam nesen un noteikti kļūs par stūrakmeni pagaidu noregulējuma piemērošanā.

Pagaidu noregulējums – efektīva procesa sastāvdaļa

Lai gan pagaidu noregulējumam var būt ārkārtīgi liela nozīme tiesību nodrošināšanā, pirms lietas izskatīšana noslēgusies ar spēkā stājušos tiesas spriedumu, tā piemērošanas prakse ir neliela. Dažbrīd pat var rasties secinājums, ka pagaidu noregulējums ir Latvijas tiesību sistēmai svešs un nevajadzīgs institūts. Tomēr sākotnējais iespaids un kūtrā šā institūta izmantošana vēl neliecina par tā nevajadzību. Līdzīgs institūts sastopams civilprocesā, proti, prasības nodrošinājums. Tur tas ļoti aktīvi un bieži tiek piemērots, kā rezultātā kļūst par efektīvu procesa neatņemamu sastāvdaļu tad, ja nepieciešams jau savlaicīgi nodrošināt, lai tiesas spriedums nebūtu bezjēdzīgs. Piemēram, lai strīdus manta pirms sprieduma pieņemšanas nebūtu atsavināta u.tml.
Neraugoties uz līdzību ar prasības nodrošinājumu, pagaidu noregulējums ir atšķirīgs institūts kaut vai ar to, ka to piemēro publiskajās tiesībās. Tā adresāts vienmēr ir iestāde – tiesību subjekts, kam piešķirtas pilnvaras valsts pārvaldes jomā. Pagaidu noregulējums ir vērsts uz to, lai personai, cīnoties pret valsts pārvaldes izdotu administratīvu aktu vai veikto faktisko rīcību, vēl pirms sprieduma pieņemšanas būtu iespēja iegūt pagaidu rezultātu vai liegtu vai uzdotu iestādei veikt tādas darbības, kas traucētu sprieduma izpildi.
Piemēram, persona vasaras sezonā tirgojas ar augļiem, tomēr par sīku tirdzniecības noteikumu pārkāpumu tai turpmāk liedz to darīt. Tad persona iesniedz pieteikumu administratīvajā tiesā, kurā apstrīd administratīvo aktu, ar kuru liegta iesāktā nodarbe, lūdzot pagaidu noregulējumu – atļaut tirgoties līdz tiesas sprieduma dienai. Tā kā spriedums, iespējams, būs jau pēc augļu tirdzniecībai derīgās sezonas, piemērojams pagaidu noregulējums. No šāda piemēra izriet arī tas, ka, piemērojot pagaidu noregulējumu, tiesa gandrīz pēc būtības izskata lietu (“pagaidu spriedums”). Tas ļauj aizstāvēt savas tiesības krietni efektīvāk, jo iespējami labvēlīga sprieduma gaidīšana nevarētu efektīvi novērst ar prettiesisku administratīvo aktu nodarīto. Sprieduma izpilde būtu bezjēdzīga, jo konkrētā persona ar vietējo augļu tirdzniecību nodarbojas tikai vasaras sezonā. Tāpēc, ja ir jāizvēlas starp atlīdzinājuma iespēju post factum un savlaicīgu rīcību, piemērojot pagaidu noregulējumu, priekšroka dodama pagaidu noregulējumam. Tas vispirms izriet no APL 5.pantā ietvertā privātpersonas tiesību ievērošanas principa.