Mag. iur. Anita Rodiņa — "Latvijas Vēstnesim"

Par nepieciešamību paplašināt Satversmes tiesas kompetenci un personu loku, kas ir tiesīgas vērsties Satversmes tiesā, tika diskutēts gan masu saziņas līdzekļos, gan juristu aprindās jau tūlīt pēc Satversmes tiesas izveidošanas. Lai arī 1997.gada rudenī, izdarot grozījumus Satversmes tiesas likumā, tika paplašināts pieteikumu iesniedzēju loks, vēl joprojām Satversmes tiesas kompetence ir vienīgi abstraktās konstitucionālās kontroles realizēšana. Taču būtiskas izmaiņas Satversmes tiesas kompetencē un līdz ar to konstitucionālajā kontrolē Latvijā paredz "Latvijas Vēstnesī" 2000.gada 18.maija numurā publicētais pašas Satversmes tiesas sagatavotais likumprojekts "Grozījumi Satversmes tiesas likumā" (turpmāk — Likumprojekts).

Objektīvi vērtējot, par nozīmīgāko Likumprojektā iespējams uzskatīt konstitucionālās sūdzības mehānisma izstrādāšanu. Kaut arī sākotnēji konstitucionālajai sūdzībai netika piešķirta tik liela nozīme (jau 1920.gadā Kelzens norādīja uz nepieciešamību konstitucionālajā kontrolē iesaistīt arī privātpersonas!1), šodien to izskatīšana ir kļuvusi par vienu no galvenajiem konstitucionālo tiesu uzdevumiem, norādot, ka demokrātiskā valstī cilvēks ir visnozīmīgākais tiesību subjekts, bet viņa tiesības — valsts uzmanības centrā. Tā, piemēram, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka tās svarīgākais uzdevums ir personu iesniegto sūdzību izskatīšana.2 Cilvēka tiesību aizsardzība ir Spānijas konstitucionālās kontroles pamats.3 Arī Latvijā, radot iespēju personām tieši vērsties Satversmes tiesā pret savu tiesību — cilvēktiesību — pārkāpumiem, tiktu nodrošināta visas konstitucionālās kontroles attīstības ieiešana citā — augstākā pakāpē.

Konstitucionālā sūdzība, kas pieskaitāma pie būtiskākajiem cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem, ir diezgan komplicēta un daudzpusēja. Plašāka tās analīze liecina, ka pasaulē nav vienota jeb pareiza konstitucionālās sūdzības mehānisma. Katra valsts aizstāv savu konstitucionālās sūdzības mehānismu, jo tas ir veidots, ņemot vērā valsts vajadzības. Tomēr gandrīz visās valstīs konstitucionālā sūdzība ir veidota kā subsidiārs (papildu) mehānisms, ar kura palīdzību persona var aizstāvēt savas konstitūcijā nostiprinātās cilvēktiesības konstitucionālā tiesā (vai citā kompetentā konstitucionālās kontroles institūcijā), vēršoties pret publisko tiesību jomā izdotajiem tiesību aktiem.4 Manuprāt, arī Latvijā konstitucionālā sūdzība ir jāizstrādā saskaņā ar šiem vispārpieņemtiem kritērijiem. Konstitucionālā sūdzība tiek vērtēta kā neatņemama civilizētas tiesiskas sistēmas sastāvdaļa.5 Par to, kā Likumprojektā izstrādātā konstitucionālā sūdzība atbilst vispārpieņemtiem priekšstatiem un Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" ieteikumiem, arī citu valstu pieredzei, turpmākajā darba analīzē.

Ar konstitucionālo sūdzību

aizsargājamo tiesību apjoms

Līdzīgi kā citās valstīs, kur konstitūcijā nostiprinātās cilvēktiesības nosaka visu tiesību jēgu un saturu, Satversmes tiesas pienākums būtu "iejaukties", konstatējot Satversmē nostiprināto jeb augstākā ranga cilvēktiesību aizskārumu. Tāpēc tieši pēc cilvēka pamattiesību iekļaušanas Satversmē (jeb materiālā noteikuma izpildīšanas) visaktīvāk tika norādīts uz konstitucionālās sūdzības izstrādes iespējamību Latvijā.6

Iepazīstoties ar Likumprojektu, ir jāsecina, ka atsevišķos tā pantos pazūd šī "augstākā" konstitucionālās sūdzības ideja. Tas izskaidrojams ar visa konstitucionālās kontroles mērķa izplūšanu, nosakot, ka Satversmes tiesa izskata normatīvo aktu atbilstību ne tikai Satversmei, bet arī citiem augstākstāvošiem tiesību aktiem (Likumprojekta 16.pants). Tā, piemēram, analizējot diezgan sarežģīti formulēto 19.2 panta 1.daļu un noteikumu, ka "…ir aizskartas Satversmē noteiktās pamattiesības, piemērojot normatīvo aktu, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai" un 16, 17.pantu, ir jāsecina, ka personai būs iespējams vērsties Satversmes tiesā, lai ierosinātu lietu par normatīvo aktu atbilstību ne tikai Satversmei, bet arī citiem likumiem. Tieši šādas iebildes iespējams atrast jau minētās Komisijas "Demokrātija caur tiesībām" starptautisko ekspertu slēdzienos par Likumprojektu.7 Protams, ir valstis, kurās pamats konstitucionālās sūdzības iesniegšanai var būt ne tikai konstitūcijā, bet arī citos tiesību aktos — pārsvarā starptautiskos līgumos — nostiprināto tiesību aizskārums. Tas gan tiek pamatots ar starptautisko līgumu vietu attiecīgās valsts normatīvo aktu hierarhijā. Piemēram, Austrijā, kur 1950.gada Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk — Eiropas Cilvēka tiesību konvencija) ir pielīdzināta konstitūcijai, konstitucionālā sūdzība var būt pamatota vienīgi ar šajā starptautiskajā līgumā nostiprināto tiesību aizskārumu, tādējādi nodrošinot Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas normām dubultu augstākā ranga — gan nacionālo, gan starptautisko — aizsardzību.8 Arī Čehijā ar konstitucionālās sūdzības palīdzību iespējams aizsargāt ne tikai konstitūcijā, bet arī atsevišķos starptautiskos līgumos noteiktās cilvēktiesības.9 Bet Latvijā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeimas apstiprināto starptautisko līgumu normas ir prioritāras attiecībā pret valsts iekšējiem normatīvajiem aktiem, izņemot Satversmes normas.