Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Līgums par Konstitūciju Eiropai gaida savu ratifikāciju Saeimā, kas varētu notikt vēl līdz Jāņiem. Jau maija beigās Francija referendumā paudīs savu attieksmi pret šo konstitucionālo dokumentu. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka sabiedrība visā Eiropā, un īpaši Latvijā, ir vāji informēta par šī svarīgā dokumenta saturu. Turklāt Latvijā sarucis to cilvēku skaits, kas pozitīvi vērtē mūsu līdzdalību Eiropas Savienībā (ES).¹ Šajos apstākļos svarīgi būtu informēt sabiedrību par jaunās Konstitūcijas projektu, rosinot to uz plašākām diskusijām. Šajā rakstā galvenā uzmanība pievērsta ES politiskajam vektoram, ieskaitot kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP).
KĀDP radās līdz ar ES dibināšanu 1992.gadā, parakstot Māstrihtā (Nīderlandē) Līgumu par ES. Šī līguma V sadaļa (11. – 27.pants) “Noteikumi par kopīgu ārpolitiku un drošības politiku” atspoguļo ES dalībvalstu vēlmi veidot kopēju ārpolitiku, ieņemot vienotu nostāju attiecībās ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām.² Kopš Māstrihtas līguma parakstīšanas ES dalībvalstu sadarbība KĀDP jomā strauji paplašinājās un padziļinājās. Šī iemesla dēļ Līguma par ES V sadaļa tika papildināta un paplašināta gan Amsterdamas (1997.g.), gan Nicas (2000.g.) starpvaldību konferencēs. Nicas līgums, kas parakstīts 2001.gada 26.februārī, KĀDP ietvaros akcentē aizsardzības jautājumus un paredz nosacījumus Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) attīstīšanai.³
Dažādo sarežģīto līgumu vietā jau no 2006.gada 1.novembra varētu stāties spēkā viens vienots visaptverošs dokuments – Līgums par konstitūciju Eiropai. Šī līguma projektu 2002.– 2003.gadam. izstrādāja Eiropas Konvents, kurā bija pārstāvētas gan Eiropas institūcijas, gan nacionālie parlamenti un valdības. 2004.gada jūnijā to parakstīja 25 dalībvalstu vadītāji un tagad sācies tā ratifikācijas process nacionālajos parlamentos. Vairākās valstīs vispirms to nodos tautas balsojumam referendumā.