Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ministru kabinets 2005.gada 7.jūnija sēdē akceptēja likumprojektu.¹ Tomēr šis likumprojekts “Par 1997.gada 7.augusta parafētā Latvijas–Krievijas robežlīguma projekta atbilstības izvērtēšanu Latvijas Republikas Satversmei” (turpmāk – Likumprojekts) pelna īpašu uzmanību vairāku iemeslu dēļ.²
Nenoliedzami, ka Likumprojekts ir saistīts ar sabiedrību interesējošu un aktuālu jautājumu – Latvijas–Krievijas robežlīgumu un tam pievienoto deklarāciju “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu”, un šī līguma parakstīšanas un vēlāk arī ratificēšanas iespējamību. No otras puses, juristu aprindās ir izteikti dažādi viedokļi par tiesību jautājumiem, kas saistīti ar šo problēmu, sākot ar Satversmes 3.panta satura dažādo izpratni un beidzot ar Satversmes tiesas iesaistīšanas nepieciešamību robežlīguma problemātikas risināšanā.
Šī raksta mērķis ir aktualizēt vienīgi ar konstitucionālo kontroli saistītos jautājumus, norobežojoties no starptautisko tiesību aspektu pētīšanas un Satversmes 3.panta satura analīzes, kā arī paša Latvijas–Krievijas robežlīguma un deklarācijas “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu” analīzes.
Autoresprāt, šajā rakstā ir jāapskata divi jautājumu bloki. Pirmkārt, ir jārod atbilde uz jautājumu – kādam likumam ir jāregulē Satversmes tiesas kompetence, tai skaitā lietu izskatīšanas kārtība, noskaidrojot, vai ar īpašu likumu ir iespējams noteikt Satversmes tiesas kompetenci “nepieciešamības gadījumos”. Otrkārt, tāpat atbilde ir jārod uz jautājumu – vai Satversmes tiesas kompetencē būtu jāiekļauj un jāparedz šī starptautiskā – Latvijas–Krievijas robežlīguma – konstitucionalitātes izvērtēšana līdz tā parakstīšanai.

Kādam likumam ir jāregulē Satversmes tiesas kompetence?

Likumprojekts, kā zināms, tika izstrādāts tādēļ, ka valdība, kura bija Latvijas–Krievijas robežlīguma sagatavotāja, pati nespēja rast atbildi uz jautājumu – vai valdības sagatavotais tiesību akts atbilst vai neatbilst Satversmei. Arī pievienotā deklarācija “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu” nespēja atrisināt ar Latvijas–Krievijas robežlīgumu saistītās konstitucionāla rakstura problēmas. Par vienīgo “patiesības noskaidrotāju” tika atrasta Satversmes tiesa. Bet – kā izrādījās – Satversmes tiesas kompetencē nebūt neietilpa vēl neparakstītu starptautisko līgumu konstitucionalitātes izvērtēšana. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16.panta 2.punktu Satversmes tiesas kompetencē ir vienīgi lietu par “Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei“ izskatīšana.³ Par piemērotāko problemātikas atrisinājumu tika izvēlēta iespējamība pieņemt īpašu likumu, kas reglamentētu šī īpašā gadījuma atrisinājumu pēc valdības saredzētā plāna, respektīvi, paredzot robežlīguma projekta konstitucionālo kontroli līdz tā parakstīšanai.
Šāda īpaša likuma (kas nosaka jaunu, citu konstitucionālās tiesas kompetenci, groza pašreizējo Satversmes tiesas procesu) pieņemšana, jāatzīst, ir īpašas ievērības vērta.