Foto: no personiskā arhīva

Raksta mērķis ir sniegt priekšstatu par Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā paredzēto pret dalībvalstīm vērsto sankciju par Eiropas Kopienas tiesību pārkāpuma, konkrēti, par direktīvas neieviešanu dalībvalsts nacionālajās tiesībās, procedūru un praksi. Rakstā tiks izskatīta gan pirmstiesas administratīvā procedūra (īpaši, kad to ierosina Eiropas Kopienas Komisija), gan sīkāk aprakstīta iespējami sekojošā Eiropas Kopienu tiesas procedūra. Īsumā tiks ieskicēti arī Eiropas Kopienu tiesas praksē izvirzītie principi šajās lietās.

1. Sankciju procedūra un ierosināšanas pamats

Lai nodrošinātu Eiropas Kopienas tiesību ievērošanu no dalībvalstu puses piespiedu kārtā, tajā skaitā noteiktajā termiņā pienācīgu direktīvas ieviešanu dalībvalstīs un nepieciešamības gadījumā ziņošanu Eiropas Komisijai par veiktajiem pasākumiem direktīvas ieviešanai, Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (konsolidētā versija) (turpmāk – Līgums) 226., 227., 228.pantā ir paredzētas pret dalībvalstīm vērstas sankcijas, kuras var tikt piemērotas īpašā šādiem gadījumiem izstrādātā procedūrā.¹
Līgumā ir paredzēts, ka šo procedūru pret dalībvalsti var ierosināt:
1) Eiropas Kopienas Komisija (turpmāk – Komisija vai Eiropas Komisija) (226., 228.pants);
2) cita dalībvalsts (227.pants).

Ja procedūru ierosina Komisija
Viens no Komisijas uzdevumiem saskaņā ar Līguma 211.pantu ir nodrošināt to, ka Līgums tiek piemērots un tiek īstenoti pasākumi, ko saskaņā ar šo Līgumu ir noteikušas iestādes. Galvenais veids, kā Komisija pilda šo uzdevumu, ir sankciju procedūras saskaņā ar Līguma 226.pantu uzsākšana pret dalībvalsti, kura nav izpildījusi kādu Līgumā paredzēto pienākumu.
Laika gaitā gadījumu skaits, kad Eiropas Komisija ierosina procedūru pret dalībvalsti, ir ievērojami pieaudzis. Tā no 1953.gada līdz 1981.gadam procedūra tika ierosināta 166 reizes (tas ir, vidēji sešas reizes gadā), astoņdesmito gadu sākumā tās bija vidēji 50 reizes gadā, astoņdesmito gadu beigās jau 80 reizes, bet pēc 1993.gada skaits pieauga līdz pāri pār 100 reizēm gadā.²
Jāatzīmē, ka Komisija var uzsākt šo procedūru kā pēc savas iniciatīvas, tā arī pēc sūdzības no privātpersonas saņemšanas. Kā priekšrocību jāmin, ka privātpersona tādējādi izvairās no juridiskajiem izdevumiem, taču tā nekādi nevar ietekmēt tālāko lietas virzību, kā arī tai nav tiesību saskaņā ar Līguma 230. un 232.pantu apstrīdēt Komisijas lēmumu neuzsākt procedūru.³
Līguma 226. un 228.pantā paredzēto procedūru, kad pret dalībvalsti vēršas Eiropas Kopienas Komisija, varētu sadalīt divos posmos:
1) administratīvā procedūra (pirmstiesas procedūra);
2) tiesas procedūra.

Ja procedūru ierosina dalībvalsts
Līguma 227.pants paredz, ka sākotnēji dalībvalstij, kas uzskata, ka cita dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumā noteikto pienākumu, ir jānodod jautājums izskatīšanai Eiropas Kopienas Komisijā. Komisija dod visām iesaistītajām valstīm iespēju gan mutiski, gan rakstiski izteikt savu viedokli un apsvērumus par otras puses viedokli un tad sniedz argumentētu atzinumu.