Mg.iur. Baiba Rudevska, LU Juridiskās fakultātes doktorande

Foto: no personiskā arhīva

Latvija nesen kļuvusi par Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsti, kas nenoliedzami ir liels sasniegums. Taču tagad, kad esam uzņemti gan ES, gan NATO, mums ir ne tikai daudz un smagi jāstrādā, bet arī pilnvērtīgi jādarbojas abās organizācijās.
Iestāšanās ES Latvijai paver plašas ārējās sadarbības iespējas gan ar pārējām ES dalībvalstīm, gan ar trešajām valstīm. Tas skar arī Latvijas pavalstniekus un juridiskās personas, tādēļ nav šaubu, ka šo personu starptautiskie sakari kļūs aizvien intensīvāki (piemēram, laulību un ģimenes, starptautisko tirdzniecības darījumu, darba tiesību, autortiesību, īpašumtiesību, kā arī starptautisko investīciju un citās jomās).¹
Tādējādi latviešu juristiem šobrīd ir jādara viss nepieciešamais, lai nodrošinātu starptautisko privāttiesisko sakaru juridisko bāzi, kā arī lai nepieciešamības gadījumā varētu aizstāvēt starptautisko privāttiesību subjektu tiesiskās intereses.
Nevienam nav noslēpums, ka padomju režīma laikā starptautiskās privāttiesības nevarēja normāli attīstīties, jo starptautiskie privāttiesiskie sakari bija ļoti ierobežoti un padomju varas aparāts nemitīgi iejaucās arī privāttiesību sfērā.
Šobrīd varam teikt, ka neatkarīgajā Latvijā privāttiesības attīstās, bet starptautiskajām privāttiesībām gan netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība ne no politiķu, ne no tiesību zinātnieku puses, lai gan starptautisko privāttiesību attīstība ir nesaraujami saistīta ar starptautisko privāttiesisko sakaru attīstību. Tieši tādēļ nav pieļaujams, ka, strauji attīstoties dažādiem starptautiskajiem privāttiesiskajiem sakariem, starptautisko privāttiesību jomas attīstības nepieciešamība Latvijā joprojām netiek pienācīgi izprasta un novērtēta. Šāda situācija pavisam drīz var novest pie tā, ka starptautisko privāttiesisko sakaru attīstībai Latvijā nebūs atbilstoša tiesiskā regulējuma un Latvijas fizisko un juridisko personu tiesības starptautiskajā sfērā būs neaizsargātas (savukārt ārvalstu fizisko un juridisko personu tiesības nebūs aizsargātas Latvijā).
Šobrīd ir nepieciešams apzināties, ka ar nacionālo privāttiesību nozarēm mūsdienās vairs nepietiek, tādēļ ir jādomā reālās dzīves un arī nākotnes kategorijās, kas prasa, lai Latvijā sāktu attīstīties starptautisko privāttiesību zinātne, būtu nodrošināta pienācīga normatīvo aktu bāze un nacionālo privāttiesību zinātnieki strādātu roku rokā ar starptautisko privāttiesību speciālistiem. Te būtu jāatgādina, ka starptautiskās privāttiesības regulē privāttiesiskās attiecības ar ārvalstu elementu, turklāt starptautisko privāttiesību nozarē ietilpst arī starptautiskais civilprocess (t.i., tādu civiltiesisko strīdu, kuros ir ārvalstu elements, izskatīšanas kārtība).
Kas būtu jādara, lai panāktu nepieciešamos rezultātus – uz to nav tik viegli atbildēt, taču autore mēģinās šajā rakstā sniegt dažus svarīgākos priekšlikumus, kas saistīti gan ar zinātnes attīstību, gan juridisko izglītību, gan normatīvo aktu izstrādi.

I. Starptautisko privāttiesību kā zinātnes attīstība

Pirmais solis ceļā uz starptautisko privāttiesību attīstību Latvijā ir šīs tiesību nozares svarīguma apzināšanās un tās attīstība zinātniskā līmenī. Taču dažu juristu publikācijas vienā vai otrā žurnālā vēl nav uzskatāmas par zinātnes attīstību. Tikai tad, kad Latvijā sāks veidoties sava starptautisko privāttiesību zinātne (jeb doktrīna), mēs varēsim runāt par šīs tiesību nozares kā zinātnes attīstību.