Nobeigums.

Sākums "LV" 26.09.2000., Nr.334/335.

Šāda tiesu prakse Latvijā pastāvējusi arī pirmskara laikā, pamatojoties uz Sodu likuma jau iepriekš norādītajiem 546. un 579.pantu (skat. 1. un 2. pielikumu), kas liecina ne tikai par Latvijas kriminālās likumdošanas, bet arī par tiesu prakses pēctecību krimināltiesisko normu piemērošanā.

No šo divu Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta lēmumu satura skaidri redzams, ka par zādzību var uzskatīt tikai tādu vainīgā darbību, kad nelikumīgi paņemti jau nocirsti koki, kas atradušies citas personas valdījumā. Turpretī, ja koks atrodas uz celma, tad prettiesiska koka atdalīšana no celma ir patvaļīga koku ciršana, nevis zādzība.

Sakarā ar to, ka Krimināllikuma 109.panta 1.daļā paredzētā atbildība ir atkarīga no tā, vai koku patvaļīga ciršana ir izdarīta savā vai svešā mežā vai citā zemes platībā, ir radusies vajadzība noskaidrot, kādu saturu iekļaut jēdzienā "svešs".

Krimināltiesību teorijā par svešu tiek uzskatīta manta, uz kuru personai nav nekādu tiesību. Jēdziens "sveša manta" jau bija pazīstams Latvijas pirmskara krimināltiesībās. 1933.gada Sodu likumā "sveša manta" kā noziedzīga nodarījuma priekšmets norādīta vairāku nodaļu nosaukumos: 35.nodaļa "Svešas mantas piesavināšanās un uzticības nelietīga lietošana"; 36.nodaļa — "Zagšana, laupīšana, izspiešana" — nodaļas normās tāpat ir norāde uz svešu mantu; 44.nodaļa "Svešas mantas patvaļīga lietošana".

Salīdzinājumam var demonstrēt arī atsevišķu Sodu likuma normu tekstu: 546.pants — "kas slepeni vai atklāti paņēmis svešu kustamu mantu, …"; 579.pants — "kas patvaļīgi cirtis svešā mežā koku,…".

Līdzīgi šie noziedzīgie nodarījumi formulēti Krimināllikuma 175.panta 1.daļā un 109.panta 1.daļā. Tādējādi Latvijas kriminālajā likumdošanā konsekventi realizēta šo divu noziedzīgo nodarījumu formulējuma pēctecība un krimināltiesību teorijā nav radušās šaubas par šo formulējumu satura izpratni.