Par goda un cieņas tiesisko aizsardzību

Lai arī likās, ka par personas goda un cieņas aizsardzības tiesisko regulējumu ir runāts gana, tomēr publikācijas laikrakstos šā gada jūnijā un jūlijā norāda uz nepieciešamību atgriezties pie šī jautājuma vēlreiz, tikai nedaudz citādā aspektā. Bet vispirms – īsi par to, kas tad kārtējo reizi izraisīja preses pārstāvju uzbrukumus Krimināllikumam, kuru kvintesenci laikrakstā “Diena” pauž A. Ozoliņš savos rakstos “Tiesu neatkarība nav visatļautība”¹ un “Padomju palieka Krimināllikumā”², norādot uz “padomisko atavismu Latvijas likumdošanā – 156., 157. un 158.pantu, kas paredz pat brīvības atņemšanu par goda un cieņas aizskaršanu presē”, un jau kuro reizi piedāvājot “izņemt šos trīs pantus no Krimināllikuma”.
Par ko tad šoreiz tika norāts Krimināllikums? Pirmkārt, tas ir Jēkabpils rajona tiesas 2005.gada 29.marta spriedums, ar kuru laikraksta “Brīvā Daugava” žurnāliste Ilze Kalniņa atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma, kas paredzēts Krimināllikuma 158.