Profesors Dītrihs Andrejs Lēbers 1998.gadā, atzīmējot pirmās neatkarīgās Latvijas Senāta 80.gadskārtu, atzina, ka Senāta spriedumi ir Latvijas “juridiskā tēla” sastāvdaļa. Tie atklāj Latvijas tiesisko mantojumu un atsedz tā bagātību. Latvija ir viena no valstīm, kuras tiesību saknes meklējamas romiešu tiesībās, un tieši šīs saknes uzskatāmi norāda uz saikni ar Eiropu.
Viena no saiknēm, ar kuru esam piederīgi kontinentālās Eiropas tiesu tradīcijām, ir neatkarīgās Latvijas valsts Augstākās tiesas jeb, kā toreiz sauca, Senāta spriedumi. Būtiski, ka tie izmantojami arī mūsdienās. Diskutējams tikai jautājums, vai mēs šo mantojumu protam likt lietā.
Otra saikne ar pagājušā gadsimta pirmo pusi ir tā laika tiesnešu ieguldījums tiesu sistēmas izveidošanā un tiesvedības principu noteikšanā. Daudzas normas, kas tagad kā pašsaprotamas iekļautas tiesu iekārtu regulējošajā likumā un procesuālajos likumos, radās jau toreiz un liecina par mūsu priekšteču ļoti progresīvo un tālredzīgo domāšanu.
Jau tad tika skaidri noteikti pamatprincipi par tiesu varas atdalīšanu no likumdošanas un izpildvaras, par tiesnešu neatkarību un padotību tikai likumam, tiesnešu neatceļamību. Procesuālajās normās tika iekļauti vairāki svarīgi principi: sacīkstes princips, atklātības princips, prāvnieku vienlīdzības princips, dispozīcijas princips, kā arī citas  normas, kas noteica trīspakāpju tiesu sistēmas izveidošanu, tiesas spriedumu formu un Senāta darbības pamatnoteikumus.
Šo atkāpi Latvijas tiesu senākajā vēsturē es veicu ar nolūku, lai uzsvērtu, ka 1990.gadā, pēc neatkarības atjaunošanas veidojot tiesu sistēmu un tajā skaitā arī Augstāko tiesu, mēs nesākām no “tīras baltas lapas”.