— Jums kā Apžēlošanas dienesta vadītājai, Valsts cilvēktiesību biroja Konsultatīvās padomes un arī Iekšlietu ministrijas Sabiedrības konsultatīvās padomes loceklei droši vien ir daudz informācijas par pašreizējo situāciju noziedzības apkarošanā un ar to saistītajām problēmām lietu izskatīšanā tiesībsargājošajās institūcijās. Ko jūs šajā sakarībā vēlētos pateikt mūsu lasītājiem?

— Lai gan sīkāk par vēstulēm Valsts prezidentei esmu stāstījusi intervijā "Latvijas Vēstnesim" šogad maijā, taču gribu arī šoreiz sākumā uzsvērt, ka vēstuļu, dažādu iesniegumu skaits nemazinās, bet, gluži otrādi — tas pieaug. Vēstuļu daudzums pārsniedz pagājušā gada 10 mēnešos (4018) saņemto un tuvojas jau 7000. Palielinās arī to iesniegumu skaits, kuri atiecas uz tiesībsargājošo institūciju jomu, kuras galvenokārt tiek nodotas mūsu dienestam. Jo, kā jau agrāk esmu teikusi — Valsts prezidenta kancelejā nav speciālas vēstuļu nodaļas, bet vēstules, dažādi citi iesniegumi tiek nodoti izskatīšanai padomniekiem, speciālistiem, kuri ir kompetenti konkrētajos jautājumos. Lai gan lielu daļu vēstuļu izlasa pati Valsts prezidente, taču skaidrs — viņai nav fiziski iespējams personīgi atbildēt visiem vēstuļu autoriem, kā daudzi to pieprasa. Arī likums par iedzīvotāju iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanu nosaka, ka vēstuļu izskatīšanu, atbilžu gatavošanu un nosūtīšanu ir tiesīgas veikt attiecīgas kompetentas amatpersonas.

Minēšu dažus skaitļus: 1999. gadā par tiesu darbu saņēmām 73 vēstules, pašlaik saņemtas jau vairāk nekā 130; par Prokuratūru tas ir attiecīgi 81 un vairāk kā 150. Kā liecina šie cipari — vēstuļu skaits ir dubultojies. Negribu no tā secināt, ka šīs institūcijas sākušas sliktāk strādāt, taču daudzie iesniegumi norāda, ka cilvēkiem ir pamats rakstīt, būt neapmierinātiem galvenokārt ar ieilgušajiem lietu izmeklēšanas termiņiem vai gaidot tiesas spriedumus.