Patērētāju tiesību aizsardzība darījumos ar nekustamo īpašumu

Mg. iur. Līga Lediņa, zvērināta notāra palīdze

Foto: no personiskā arhīva

Patērētāju tiesību aizsardzība kopš 1992.gada Līguma par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums) ir nokļuvusi Eiropas Savienības uzmanības centrā kā tiesību joma, kas ir ļoti cieši saistīta ar kopējā tirgus izveidi un pastāvēšanu un būtiski ietekmē preču un pakalpojumu brīvu kustību. Kopš Māstrihtas līguma patērētāju tiesību aizsardzība ir iekļauta Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 3. pantā kā viens no līdzekļiem Kopienas mērķu sasniegšanai un papildus uzsvērta arī Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 153. (bijušais 129.a) pantā.

Ņemot vērā patērētāju tiesību aizsardzības arvien pieaugošo aktualitāti gan nacionālajā, gan Eiropas Savienības līmenī, pievērsīsimies patērētāju tiesību aizsardzības jautājumiem konkrētā tirgus sfērā – darījumos ar nekustamajiem īpašumiem. Raksta mērķis ir analizēt Latvijas tiesību aktos nostiprinātos patērētāju tiesību aizsardzības mehānismus un to iespējamo pielietošanu un efektivitāti darījumos ar nekustamajiem īpašumiem, kā arī noskaidrot notariālā apliecinājuma un publisko reģistru esošo un potenciālo ieguldījumu patērētāju tiesību aizsardzībā darījumos ar nekustamajiem īpašumiem, salīdzinot ar citu Eiropas valstu pieredzi šajā jomā.

I Patērētājs darījumos ar nekustamo īpašumu

Patērētāju tiesību aizsardzības līdzekļi

Patērētāju tiesību aizsardzības populārākie tiesiskie līdzekļi, kas iekļauti gan Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, gan uzsvērti vairākās Eiropas Savienības direktīvās un tiek piemēroti visās Eiropas Savienības valstīs, ir:

1) pienākums sniegt patērētājam informāciju par līguma priekšmetu, noteikumiem un patērētāja specifiskajām tiesībām;

2) rakstiskas formas ievērošanas prasība;

3) atteikuma tiesības no līguma pēc līguma noslēgšanas;

4) speciālās patērētāja tiesības, ja viņam pārdota nepienācīgas kvalitātes prece vai sniegts nekvalitatīvs pakalpojums:

– cenas samazināšana;

– trūkumu bezatlīdzības novēršana;

– preces apmaiņa vai pienācīgas kvalitātes pakalpojuma bezmaksas sniegšana;

– līguma atcelšana.¹

Taču, neraugoties uz šādu patērētāju tiesību aizsardzības līdzekļu dažādību ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas Savienības valstīs, nākas konstatēt, ka patērētāju tiesību aizsardzības sistēma ne vienmēr darbojas pietiekami efektīvi.