Nez vai kāds apšaubīs meža nozīmi planētas attīstības procesā.

Mežs ir pastāvējis jau no laika gala. Tajā notiekošo noslēpumaino dzīvības procesu dēļ tas bieži vien ir ticis apvīts ar leģendām, minēts pasakās un teikās. Turklāt nevienam nav pilnīgi skaidrs, kas mežā notiek brīžos, kad cilvēks, savācis savu medījumu vai salasītās ogas un sēnes, dodas prom, lai atgrieztos sev pierastajā miteklī. Šāds tēlains ievads, manuprāt, ir nepieciešams, lai atcerētos un varbūt arī precīzāk izprastu meža būtību — mežs ir daudz kas vairāk nekā koku kopums.

Jau 1997.gadā Latvijas juristu vidū izvērsās diskusija par koku nociršanas kvalifikāciju saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksu. Tai "it kā" loģisku punktu pielika Augstākās tiesas Plēnuma lēmums "Par likumu piemērošanu krimināllietās par koku nelikumīgu (patvaļīgu) ciršanu, meža iznīcināšanu vai bojāšanu"1 un Krimināllikums (109.pants paredz atbildību par patvaļīgu sveša meža ciršanu). Šajā rakstā netiks aplūkota meža īpašnieka (tiesiskā valdītāja) atbildība par sava meža nociršanu, pārkāpjot likumu prasības, jo sava īpašuma apdraudējums nav krimināli sodāms. Atbilstoši iepriekš minētā Plēnuma lēmuma 10.punktam koku nelikumīga (patvaļīga) nociršana ir kvalificējama tikai kā ekoloģiskais noziegums (KK 161.pants). Arī prof. U.Krastiņš savās publikācijās gan "Latvijas Vēstnesī", gan mācību literatūrā vairākkārt norāda, ka patvaļīgu meža ciršanu nekādā gadījumā nedrīkst kvalificēt kā zādzības un ekoloģiskā nozieguma kopību. Šādam viedoklim pilnībā tomēr nevar piekrist, jo, iedziļinoties lietas būtībā, loģisks liekas arī gluži pretējs apgalvojums. Bez tam U.Krastiņa viedokļa pamatošanai lietotā argumentācija, manuprāt, burtiski mudina analizēt minēto jautājumu mazliet dziļāk.