2006.gada 20.aprīlī stājās spēkā UNESCO konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Konvencija UNESCO Ģenerālajā asamblejā Parīzē tika pieņemta 2003.gada 17.oktobrī. Tā tiek atzīta par vienu no visstraujāk ratificētajām un pieņemtajām konvencijām UNESCO vēsturē, kurai pievienošanās apliecinājumu UNESCO 2004.gada 15.martā pirmā iesniedza Alžīrija un divu gadu laikā pievienojušās jau četrdesmit sešas valstis (2006.gada 31.martā ratifikācijas apliecinājumu UNESCO iesniedza Madagaskara).

Latvija bija astotā pasaules valsts un pirmā valsts no Baltijas jūras reģiona, kas UNESCO iesniedza konvencijas apstiprināšanas apliecinājumu. 2004.gada 25.novembrī Latvijas Republikas Saeima pieņēma likumu “Par Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu”, kura 1.pants noteica, ka ar šo likumu konvencija tiek pieņemta un apstiprināta. Likums stājās spēkā 2004.gada 16.decembrī, un konvencijas pieņemšanas apliecinājums UNESCO tika iesniegts 2005.gada 14.janvārī.

Saistības, kuras Latvijas valsts uzņēmusies līdz ar pievienošanos konvencijai, paredzētas konvencijas III daļā “Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana nacionālajā līmenī”, kur ietvertais 11.pants noteic, ka “katrai Dalībvalstij ir: (a) jāīsteno nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu tās teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu; (b) saskaņā ar 2. panta 3.punktā noteiktajiem saglabāšanas pasākumiem jāidentificē un jādefinē dažādie tās teritorijā esošie nemateriālā kultūras mantojuma elementi, piedaloties kopienām, grupām un attiecīgajām nevalstiskajām organizācijām”. Kā viens no saglabāšanas pasākumiem konvencijas 13.panta (d) daļā tiek ietverts pienākums ieviest atbilstošus tiesiskos pasākumus, kuru mērķis ir izveidot institūcijas nemateriālā kultūras mantojuma dokumentēšanai.

Latvijas teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma identificēšanas un definēšanas tiesiskā un institucionālā risinājuma izstrāde ir pamatuzdevums Kultūras ministrijas 2005.gada novembrī izveidotajai ekspertu darba grupai, kas izstrādā koncepciju par nemateriālā kultūras mantojuma nacionālā reģistra ieviešanu un uzturēšanu.

Pirms nemateriālā mantojuma saglabāšanas XXI gs. perspektīvu analīzes ir vērtīgi ielūkoties nemateriālā kultūras mantojuma tiesiskās aizsardzības vēsturē un tiesiskajā pēctecībā Latvijas teritorijā, kur tā saglabāšana tiesiski tika noteikta jau XX gs. 20. un 30.gados.