Pārmaiņu laiks kriminālprocesā

V. Procesuālie piespiedu līdzekļi un sankcijas

Dr.iur. Ārija Meikališa, Latvijas Policijas akadēmijas rektore, profesore,

Dr.iur. Kristīne Strada-Rozenberga, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore

Ārija Meikališa	Kristīne Strada-Rozenberga
Foto: no personiskā arhīva

1. Kriminālprocesuāls piespiedu līdzeklis vai procesuāla sankcija

Ņemot vērā faktu, ka gan procesuālie piespiedu līdzekļi, gan procesuālās sankcijas saskaņā ar KPL uzskatāmas par piespiedu līdzekļiem, sākotnēji jāpievēršas šo institūtu izpratnei, piemērošanas pamata vispārīgam raksturojumam un nošķiršanas kritērijiem.

Procesuālo piespiedu līdzekļu jēdziens KPL nav iekļauts, savukārt procesuālo sankciju definējums dots KPL 288.pantā, saskaņā ar kuru “procesuālās sankcijas ir piespiedu līdzekļi, kurus procesa virzītājs vai izmeklēšanas tiesnesis var piemērot personai, kura nepilda likumā paredzētos procesuālos pienākumus, traucē procesuālās darbības veikšanu vai izrāda necieņu tiesai”.

Procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamats noteikts KPL 241.pantā:

“(1) Procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamats ir personas pretdarbība kriminālprocesa mērķa sasniegšanai konkrētajā procesā vai atsevišķas procesuālās darbības veikšanai, savu procesuālo pienākumu nepildīšana vai nepienācīga pildīšana.

(2) Drošības līdzekli kā procesuālo piespiedu līdzekli piemēro aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas.

(3) Tiesa, taisot spriedumu, var piemērot drošības līdzekli apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt, ka viņš izvairīsies no sprieduma izpildes.”

Procesuālās sankcijas piemērošanas pamats norādīts KPL 289.pantā:

“(1) Kriminālprocesā iesaistītajai vai citai personai var piemērot procesuālo sankciju par:

1) likumā paredzēto un procesa virzītāja noteikto procesuālo pienākumu nepildīšanu;

2) procesuālās darbības norises traucēšanu;

3) atkārtotu neierašanos pēc procesa virzītāja uzaicinājuma bez attaisnojoša iemesla;

4) nepaziņošanu par nespēju ierasties pēc procesa virzītāja uzaicinājuma, ja tāda iespēja bija;

5) kavēšanu kriminālprocesā iesaistītajai personai izpildīt savu procesuālo pienākumu.”

Iepriekš norādītie panti to pašreizējā redakcijā nedod precīzu atbildi uz jautājumu, kas īsti saprotams ar procesuālo piespiedu līdzekli, kas – ar procesuālo sankciju un kā tās nošķirt. No šiem pantiem atliek vien secināt, ka gan piespiedu līdzekli, gan sankciju var piemērot tad, ja ir noticis kāds procesuāls pārkāpums (izņemot drošības līdzekli, kam pietiek ar pantā norādītās varbūtības konstatēšanu). Šī norāde gan ir kritizējama jau pašos pamatos, jo, iepazīstoties ar visu procesuālo piespiedu līdzekļu klāstu, kas norādīts KPL 242.pantā un sīkāk raksturots tālākajos KPL pantos, nākas atzīt, ka esošs procesuālais pārkāpums kā procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamats būs tikai viena piespiedu līdzekļa, proti, piespiedu atvešanas, piemērošanas gadījumā un arī tad ne visās situācijās. Visi pārējie KPL 242.p. norādītie piespiedu līdzekļi, kā arī piespiedu atvešana bez iepriekšēja aicinājuma var tikt piemēroti situācijā, kad:

• procesuāls pārkāpums vēl nav noticis un ir tikai pieņēmums, ka tāds varētu būt (aizturēšana, drošības līdzekļi);

• kāda procesuāla pasākuma veikšana nav iespējama bez piespiedu līdzekļa piemērošanas (ievietošana ārstniecības iestādē ekspertīzes izdarīšanai, piespiedu atvešana bez iepriekšēja aicinājuma).

Mūsuprāt, ir jāatzīst, ka procesuālie piespiedu līdzekļi ir dažādi, līdz ar to dažāds ir to piemērošanas pamats. Uz šī pamata vispārināta reglamentācijas iespēja ir apšaubāma, tādējādi likumā nebūtu jāiekļauj vispārīga nostādne attiecībā uz visiem procesuālajiem piespiedu līdzekļiem, bet gan jānorāda šis piemērošanas pamats katram no piespiedu līdzekļu veidiem.

Arī iepazīstoties ar procesuālo sankciju piemērošanas pamata pašreizējo tiesisko reglamentāciju, jāatzīst vairāku nepilnību esamība, kas attiecināmas uz kopējā procesuālās sankcijas piemērošanas pamata (KPL 289.p.1.d.) un atsevišķu procesuālo sankciju piemērošanas pamata nesakritību.

Šobrīd jāatgriežas pie galvenā jautājumā – kā nošķirt procesuālos piespiedu līdzekļus un procesuālās sankcijas, un kad kas ir piemērojams. Kā jau norādīts, KPK darbības laikā procesuālās sankcijas nošķirtas netika, tāpat kā vienā nodaļā nebija apvienoti visi piespiedu līdzekļi. Izstrādājot KPL, tā autori izvēlējās izveidot atsevišķu procesuālo sankciju institūtu. Pilnīgi iespējams, ka šādai iniciatīvai pamatā bija fakts, ka procesuālo sankciju institūts tajā laikā jau bija un arī šobrīd ir paredzēts Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL) un Administratīvā procesa likumā (turpmāk – APL). Te gan ir vietā norādīt, ka civilprocess un administratīvais process attiecībā uz piespiedu līdzekļiem ir būtiski atšķirīgi no kriminālprocesa, it sevišķi apstāklī, ka ne civilprocesā, ne administratīvajā procesā neatzīst tik plašu t.s. preventīvo piespiedu līdzekļu klāstu kā kriminālprocesā . CPL un APL nodaļās ar nosaukumu “Procesuālās sankcijas” ietver visus procesuālos piespiedu līdzekļus, kas saistāmi ar reakciju uz procesā iesaistīto personu jau veiktu procesuālo pārkāpumu.