Ievads ārvalsts likuma piemērošanā

Dipl. iur. Edgars Strautiņš, Veselības ministrijas Juridiskās nodaļas vadītājs, Rīgas Juridiskās augstskolas maģistrants

Ārvalsts likuma piemērošana, pretēji visādām samākslotām teorijām, nav ne iekšzemes likuma piemērošanas atdarināšana, ne arī ārvalsts tiesību recepcija, ne arī fakta konstatācijas jautājums.¹ Ārvalsts likuma piemērošanas institūts ir starptautisko privāttiesību, kas pēta tiesiskās attiecības ar ārvalsts elementa klātbūtni, priekšmeta un disciplīnas neatņemama sastāvdaļa. Ņemot vērā mūsdienu globālos ekonomiskos un sociālos procesus, kopš Latvijas neatkarības pilnīgas atgūšanas 1991.gadā iespēja sastapties tiesiskajās attiecībās ar ārvalsts elementu ir augusi ģeometriskā progresijā. Tam par iemeslu ir arvien ciešāku ekonomisku un tiesisku sakaru nodibināšana ar citām valstīm un valstu kopienām. 2004.gada 1.maijā šis process sasniedza savu augstāko punktu– Latvijas dalība Eiropas Savienībā ir par iemeslu arvien pieaugošajai iespējai jebkuram Latvijas iedzīvotājam vai juridiskajai personai sastapties savās tiesiskajās attiecībās ar ārvalsts elementu. Tādējādi, protams, arī aktualizējas ārvalsts likuma piemērošanas jautājums, jo Latvijas tiesas var saskarties ar lietām, kuru izspriešanā būs jāpiemēro ārvalsts likums.

Nav gan ziņu par to, ka kopš neatkarības atgūšanas Latvijas tiesā civillietas izskatīšanā jelkad būtu bijis piemērots ārvalsts likums, kas savukārt rada zināmu pamatu apšaubīt mūsu tiesnešu spēju pēkšņi, rodoties tādai nepieciešamībai, pareizi, tiesiski un pamatoti izvest šādu sarežģītu, darbietilpīgu, speciālas zināšanas prasošu procesu. Ikviens Latvijas tiesnesis, kas skata civillietas, noteikti zina par Civillikuma (CL) Ievada daļas eksistenci un droši vien ir ar to arī iepazinies, vienīgi tas, ko īsti sevī slēpj šīs CL Ievada daļas normas, varbūt būs zināms tikai retajam. Ikviena, pat no mūsu nacionālo tiesību viedokļa sarežģīta civillieta, ja tajā nav iesaistīts ārvalsts elements, parasti tiek izskatīta un strīds izšķirts bez kādām īpašām problēmām. Bet gadījumā, kad šķietami skaidrās un vienkāršās civiltiesiskajās attiecībās iesaistās ārvalsts elements, strīda izšķiršana var pārvērsties par laikietilpīgu un sarežģītu procesu, it īpaši, ja ir darīšana ar ārvalsts likumu. Protams, tiesa var vienkārši ignorēt starptautisko privāttiesību normas un lietu izskatīt, piemērojot vienīgi lex fori.² Tādā veidā konkrētā strīda izšķiršana tiek vienkāršota līdz tīra iekšzemes strīda līmenim (ignorējot personu pamatotas tiesiskās intereses), bet kā sekas šādai tiesas rīcībai varētu būt arī neiespējamība nepieciešamības gadījumā panākt šādā lietā taisītā sprieduma izpildi attiecīgajā ārvalstī.

Tā kā Latvijā mēs nevaram runāt par kaut kādu noteiktu starptautisko privāttiesību doktrīnu un nopietnu starptautisko privāttiesību pētīšanu, vietējo tiesību zinātnieku darbi šajā pētījumā nekalpos par galveno izziņas avotu. Galvenais uzsvars tiks likts uz ārvalstu– Anglijas, Vācijas, Krievijas– zinātnieku izstrādātajām doktrīnām un atziņām. Kā jau iepriekš tika minēts, nav ziņu par ārvalsts likuma piemērošanas gadījumiem Latvijas tiesās, un tādēļ arī apskatāmās tiesu prakses saraksts ir niecīgs. Kā risinājums šai situācijai tiks izmantoti vienkārši izdomāti praktiski piemēri, lai ilustrētu apskatāmo jautājumu problemātiku.