Deputātu neaizskaramība: vai Satversmē nepieciešami grozījumi

Dipl.iur. Andris Kaņeps, zvērinātu advokātu biroja “Liepa, Skopiņa/BORENIUS” jurists

Deputātu neaizskaramība kā procesuāli tiesisks institūts

Deputātu neaizskaramības institūta piemērošanas praksē Latvijā un ārvalstīs nereti ir sastopami atšķirīgi viedokļi par šā institūta juridisko nozīmi, respektīvi, vai deputātu neaizskaramība ir šķērslis, lai sauktu parlamenta locekli pie kriminālatbildības vai administratīvās atbildības arī pēc deputāta pilnvaru beigām (neaizskaramība kā materiāli tiesisks institūts), vai arī neaizskaramība vienīgi atliek kriminālprocesuālo vai administratīvi procesuālo darbību veikšanu līdz deputāta pilnvaru laika beigām (neaizskaramība kā procesuāli tiesisks institūts).

Šis neaizskaramības institūta izpratnes jautājums Latvijā kļuva aktuāls pirms vairākiem gadiem saistībā ar deputāta Jāņa Ādamsona no Saeimas tribīnes publiski pausto paziņojumu, ka atsevišķas sabiedrībā plaši pazīstamas publisko un privāto institūciju amatpersonas ir saistītas ar pedofilijas noziegumu izdarīšanu. Pēc šī paziņojuma prokuratūra ierosināja krimināllietu par neslavas celšanu, un ģenerālprokurors lūdza Saeimu izdot deputātu J.Ādamsonu kriminālvajāšanas uzsākšanai. Taču Saeima noraidīja lēmuma projektu “Par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas deputātu Jāni Ādamsonu”.¹

Saistībā ar šo Saeimas lēmumu radās juridiska diskusija – vai ar Saeimas atteikumu izdot tās locekli kriminālvajāšanas sākšanai deputāts ir pilnībā atbrīvots no kriminālatbildības par iespējami izdarīto noziedzīgo nodarījumu, vai arī šāda Saeimas lēmuma juridiskās sekas ir vienīgi atlikt kriminālprocesuālās darbības, līdz attiecīgais Saeimas loceklis zaudēs deputāta mandātu.

Ģenerālprokurors Jānis Maizītis saistībā ar šo jautājumu norādīja, ka prokuratūra nevar gaidīt līdz šīs Saeimas pilnvaru beigām, jo Satversmē ir noteikta imunitāte par deputāta izdarītu noziedzīgu nodarījumu.² Šādu deputātu imunitātes institūta skaidrojumu apstiprināja arī Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.³ Savukārt Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš presē pauda uzskatu: “ja pieļaujam, ka deputātu var saukt pie atbildības par pilnvaru laikā izdarīto, tad zūd deputāta imunitātes jēga”.⁴ Tādējādi, kā redzams no šiem juristu viedokļiem, deputātu neaizskaramība tiek izprasta kā materiāltiesisks institūts.

Līdzīgs Satversmē nostiprinātās deputātu neaizskaramības skaidrojums ir sastopams arī Latvijas tiesu praksē. Administratīvā apgabaltiesa 2006.gada februārī izskatīja administratīvo lietu par Saeimas deputāta Pētera Ontužāna saukšanu pie administratīvās atbildības pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 53.¹panta, sakarā ar L.A. sūdzību par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses 2006.gada 6.janvāra lēmumu par lietvedības izbeigšanu lietā.⁵

2005.gada novembrī L.A. iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā ar lūgumu saukt pie administratīvās atbildības bijušo Centrālās zemes komisijas priekšsēdētāju Pēteri Ontužānu par LAPK 53.¹panta pārkāpumu.

Ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses 2006.gada 6.janvāra lēmumu izbeigta lietvedība šajā administratīvā pārkāpuma lietā. Lēmumā norādīts, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 30.pantu Saeimas loceklim nevar uzlikt administratīvo sodu bez Saeimas piekrišanas. 2005.gada 29.decembrī Saeima nav atbalstījusi lēmuma projektu “Par piekrišanu Saeimas deputāta Pētera Ontužāna saukšanai pie administratīvās atbildības”. Līdz ar to Saeima nav devusi piekrišanu uzlikt administratīvo sodu Saeimas loceklim P.Ontužānam, un saskaņā ar LAPK 239.panta 1.punktu lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā ir izbeidzama, jo nav administratīvā pārkāpuma sastāva.⁶

Šo Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses lēmumu L.A. pārsūdzēja Administratīvajā apgabaltiesā, cita starpā norādot, ka nepamatots ir tiesneses secinājums, ka nav administratīvā pārkāpuma sastāva, un apstāklis, ka Saeima nav piekritusi P.Ontužāna saukšanai pie administratīvās atbildības, neizslēdz pārkāpuma esamību. Turklāt L.A. apelācijas sūdzībā norādīja, ka lietvedība administratīvajā lietā nebija izbeidzama, bet gan pārtraucama līdz brīdim, kad P.Ontužānam beigsies deputāta mandāts.

Izskatot šo lietu, Administratīvā apgabaltiesa L.A. apelācijas sūdzību noraidīja un atstāja negrozītu minēto Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses lēmumu. Tiesa šajā spriedumā min, ka nepiekrīt L.A. viedoklim, ka pirmās instances tiesa nepamatoti ir norādījusi, ka lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā ir izbeidzama administratīvā pārkāpuma sastāva trūkuma dēļ. No pārsūdzētā lēmuma var konstatēt, ka pirmās instances tiesas tiesnese uzskatījusi, ka lietā nav administratīvā pārkāpuma sastāva, jo Saeima nav atbalstījusi lēmuma projektu “Par piekrišanu Saeimas deputāta Pētera Ontužāna saukšanai pie administratīvās atbildības”. Administratīvā apgabaltiesa piekrita šim pirmās instances tiesas tiesneses viedoklim.⁷

Šā viedokļa pamatošanai Administratīvā apgabaltiesa, balstoties krimināltiesību teorijas atziņās, spriedumā norāda, ka “juridiskajā literatūrā ir norādīts, ka katrs Krimināllikumā paredzētais noziedzīga nodarījuma sastāvs ir visu objektīvo un subjektīvo pazīmju kopums, kas raksturo darbību vai bezdarbību kā noziedzīgu nodarījumu un personu, kas izdarījusi šo pārkāpumu.

Noziedzīga nodarījuma sastāva analīzei krimināltiesībās tiek izdalīti četri noziedzīga nodarījuma sastāva elementi – noziedzīga nodarījuma objekts, nodarījuma objektīvā puse, noziedzīga nodarījuma subjekts un nodarījuma subjektīvā puse (Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2000, 17.lpp).

Izskatāmajā lietā pastāv strīds par to, vai Pēteris Ontužāns būtu atzīstams par administratīvā pārkāpuma, par kuru atbildība paredzēta LAPK 53¹.panta pirmajā daļā, subjektu.

Noziedzīga nodarījuma subjekts ir prettiesisko darbību izdarījusī vai bezdarbību pieļāvusī fiziska un pieskaitāma persona, kas sasniegusi Krimināllikumā paredzētu vecumu, un līdz ar to viņu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir pamats saukt pie kriminālatbildības (Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2000, 75.lpp). Atbilstoši LAPK normām pie administratīvās atbildības saucamas četrpadsmit gadu vecumu sasniegušas fiziskas personas (12.pants), amatpersonas (14.pants), juridiskās personas (141.pants), bet nav saucama persona, kas prettiesiskas darbības vai bezdarbības laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī (19.pants), ja persona rīkojusies galējās nepieciešamības stāvoklī (17.