Jautājums par cilvēka dzīvības sākumu ir viens no visvairāk diskutētajiem jautājumiem zinātnē un juristu vidū. To nosaka dažādi kritēriji, tai skaitā nemitīgi sasniegumi zinātnē un praktiskajā medicīnā. Daudzi piekrīt viedoklim, ka dzīvības sākuma pārtraukšana cilvēka embrionālā stadijā ir smags noziegums, taču neviens neuzņemas regulēt tā krimināltiesisko aizsardzību.

Tiesībpētnieku starpā nav vienprātības par to, ar kuru brīdi Krimināllikums sāk aizsargāt cilvēka dzīvību kā noteiktu sociālu vērtību, arī dažādās valstīs likumdevējs atšķirīgi risina šo jautājumu, reglamentējot kriminālatbildību par personas dzīvības apdraudējumu. Mūsdienu krimināltiesību teorijā un valsts tiesu praksē pieņemts, ka dzīvības sākums ir brīdis, kad auglis fizioloģisko dzemdību procesā sāk parādīties no dzemdību ceļiem un atdalīties no mātes miesām. Taču šā momenta apzināšanā jāņem vērā jaunākie sasniegumi medicīnā, kas arī nemitīgi turpina atklāt jaunus faktus par bērna dzīvības sākumu. Juridiskās zinātnes pārstāvji cenšas noteikt robežu, pēc kuras augļa nomirdināšana mātes miesās tiktu uzskatīta par slepkavību.

Lai runātu par dzīvības sākuma krimināltiesisko aizsardzību, vispirms ir jānoskaidro tā jēdziens– dzīvība. Dzīvība ir īpaša matērijas dzīvo organismu esamības un kustības forma, tās konkrēta izpausme, cilvēka bioloģiskā eksistēšana no tā rašanās līdz nāves brīdim.¹ F.Engelsa formulējums par dzīvību skan šādi: dzīvība ir olbaltuma ķermeņa eksistences veids, kura būtiskais moments ir pastāvīga vielu maiņa ar apkārtējo ārējo dabu.