Prof. Dr.iur. Ārija Meikališa, Latvijas Policijas akadēmijas rektore, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle

Izmeklēšanas darbības ir ļoti būtisks kriminālprocesuālais institūts. Tās ir galvenais veids, kā kriminālprocesa gaitā tiek iegūta nepieciešamā informācija, kas svarīga kriminālprocesa mērķa sasniegšanai. Kriminālprocesa mērķa uzstādījums šobrīd izsecināms no Kriminālprocesa likuma (turpmāk KPL)

Tā kā šāds krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums nav iedomājams bez lietai būtisku apstākļu noskaidrošanas, tad izmeklēšanas darbības vērtējamas kā viens no kriminālprocesa mērķa sasniegšanas kriminālprocesuālajiem līdzekļiem. Kriminālprocesa gaitā vienmēr bijis, ir un būs svarīgi pietiekami precīzi un maksimāli atbilstoši faktiskajiem apstākļiem izzināt pagātnes notikumu, kas ļauj tiesiski korekti konstruēt atzinumu par to, vai ir noticis noziedzīgs nodarījums, kāds tieši, kas to ir izdarījis, vai šī persona ir sodāma, kā sodāma u.tml. Tādējādi var atzīt, ka viss, kas radīts patiesības noskaidrošanai kriminālprocesa gaitā, ir atbilstošs kriminālprocesa mērķa sasniegšanai un sabiedrības interešu pēc vainīgās personas noskaidrošanas un adekvātas reakcijas uz nodarījumu nodrošināšanai. Tomēr šāds atzinums būtu nepilnīgs.

Patiesības noskaidrošana kriminālprocesā nevar būt pašmērķis tādā ziņā, ka tā pieļautu jebkādu līdzekļu izmantošanu. Līdzekļiem, kas paredzēti lietai būtisku apstākļu izzināšanai, ir jābūt tiesiskiem. Šajā tiesiskuma prasībā ir ietverami daudzi aspekti, tostarp tiem jābūt likumā precīzi un skaidri reglamentētiem. Gan tiesiskajā reglamentācijā, gan praktiskajā izpildījumā jāievēro cilvēktiesību normas. Šī pēdējā atziņa ir īpaši svarīga, ko apliecina arī fakts, ka norāde uz to iekļauta jau KPL 1.pantā, kur kriminālprocesa mērķa sasniegšana saistīta ar nosacījumu “bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē”. Šī raksta mērķis ir vispārīgi apskatīt nostājas, kas attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu izmeklēšanas darbībās ir ietvertas KPL.

Iesākumam neliels vispārīgs ievads par izmeklēšanas darbību reglamentāciju Latvijas kriminālprocesuālajās tiesību normās. Latvijas Kriminālprocesa kodeksā² (turpmāk KPK), kas bija spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim, nebija sniegts ne izmeklēšanas darbību jēdziens, ne to konkrēts uzskaitījums. Izmeklēšanas darbību tiesiskā reglamentācija nebija iekļauta vienā kodeksa strukturālā daļā, bet gan dažādās nodaļās kā atsevišķu darbību reglamentācija (piemēram, nodaļā “Apsūdzētā saukšana pie kriminālatbildības un nopratināšana”, “Liecinieka un cietušā nopratināšana”, “Konfrontēšana un uzrādīšana atpazīšanai” u.c.).

Tādējādi gan par izmeklēšanas darbību izpratni, gan par to, kura procesuālā darbība būtu un kura nebūtu pieskaitāma pie izmeklēšanas darbībām, notika zinātniskas diskusijas. Tā, attiecībā uz izmeklēšanas darbību izpratni Latvijā, kā arī citās bijušajās padomju republikās pamatdiskusija izvērsās starp diviem dominējošiem uzskatiem: 1) kā izmeklēšanas darbība skatāma ikviena darbība, kas tiek veikta kriminālprocesa gaitā un 2) kā izmeklēšanas darbība vērtējama tikai tā darbība, kuras laikā iegūst, procesuāli nostiprina, pārbauda kādas lietai svarīgas ziņas.³ Vairumam zinātnieku, piekrītot otrajam uzskatam, vienprātības tomēr nebija arī attiecībā uz izmeklēšanas darbību loku, īpaši attiecībā par to, vai pie izmeklēšanas darbībām būtu pieskaitāmi tādi procesuāli institūti kā kriminālprocesuālā aizturēšana vai aresta uzlikšana mantai.