Satversmes 72.pants

Satversmes sapulce ir strādājusi radoši, Veimāras Konstitūcijas institūtu pielāgojot Satversmes sistēmai.

Mg.iur. cum laude Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes doktorants

[1] 2007. gada 10.martā Valsts prezidente, izmantojot savas Satversmes 72.pantā noteiktās tiesības, apturēja likumu “Grozījumi Nacionālās drošības likumā” un “Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā” publicēšanu uz diviem mēnešiem.¹ Šis Valsts prezidentes lēmums ir vainojams pie tā, ka vairākas dienas sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos diskusiju centrālais jautājums ir konstitucionālās tiesības – ko īsti noteic Satversmes 72.pants, kādas ir iespējas novērst tautas nobalsošanu un kādas sekas šī tautas nobalsošana raisīs.

“JV” šīs diskusijas nozīmīgākos un neskaidrākos jautājumus ir uzdevis vairākiem Latvijas konstitucionālo tiesību ekspertiem, ar kuru dažādajiem viedokļiem lasītājam šajā “JV” numurā jau ir bijis iespējams iepazīties. Šajā rakstā īsi aplūkosim Satversmes 72. pantā paredzētā institūta būtību un tā nozīmi Satversmes sistēmā. Tāpat rakstā tiks analizēta Satversmes 72.pantā paredzētā procedūra.²

[2] Satversmes 72.pants noteic: “Valsts prezidentam ir tiesības apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem. Viņam likuma publicēšana ir jāaptur, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Šīs tiesības Valsts prezidents vai viena trešā daļa Saeimas locekļu var izlietot desmit dienu laikā, skaitot no likuma pieņemšanas Saeimā. Šādā kārtā apturētais likums nododams tautas nobalsošanai, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Ja augšminēto divu mēnešu laikā šāds pieprasījums neienāk, tad pēc šī laika notecēšanas likums ir publicējams. Tautas nobalsošana tomēr nenotiek, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no visiem deputātiem.”

Plašais regulējums 

[3] Satversmes tiesa, vērtējot Satversmi, ir īpaši uzsvērusi, ka “Satversme pēc savas būtības ir īss, lakonisks, tomēr komplicēts dokuments”.³ Šāds vērtējums lielā mērā saistās ar to, ka Satversmes normas ir īsas, kodolīgas un lakoniskas. “Satversmes raksturīga iezīme ir tās lakoniskais valodas stils, kas nosaka arī attiecīgās juridiskās tehnikas lietošanu, formulējot pantus iespējami konkrēti un lakoniski.”⁴

Šādu Satversmes stilu Latvijas Satversmes sapulce izraudzījās apzināti. Kā uzsvēra Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks, “katra abstrakta definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt pārmetumus, to var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm var celt iebildumus. Lai šādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas domas. [..] Šis lietišķais raksturs Satversmes projektā, pēc manām domām, ir uzskatāms par šī projekta pozitīvo īpašību”.⁵

[4] Satversmes sapulces tiekšanās noregulēt valsts varas organizācijas kārtību pēc iespējas lakoniskāk un kodolīgāk ir jāņem vērā, analizējot Satversmes 72.pantu. Šis pants sastāv no sešiem apjomīgiem teikumiem.