Dipl.iur. Anete Erdmane

Vārda brīvība ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Taču tā nav uzskatāma par absolūtu un neierobežotu brīvību. Vārda brīvības izpausmes var būt saistītas gan ar goda un cieņas aizskaršanu, gan ar rasu vai nacionālo naidu, diskrimināciju un neiecietību kurinošu runu paušanu. Ņemot vērā antisemītisko ideju izplatību un atdzimšanu,

Holokausta noliedzēji (jeb revizionisti) savu uzskatu paušanu parasti pamato ar tiesībām uz vārda brīvību, kas ir noteiktas gan ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19.pantā, gan ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) 19.pantā, gan arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.pantā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir norādījusi, ka “neatņemama vārda brīvības sastāvdaļa ir meklēt vēsturisko patiesību un tiesas uzdevums nav izšķirt strīdus par pagātnes notikumiem, kas ir vēsturnieku debašu pamatā, kur dalās to viedokļi par atsevišķiem notikumiem un to interpretāciju”.² Taču vienlaikus ECT ir arī norādījusi, ka holokausts ir uzskatāms par pietiekami pierādītu vēsturisku faktu, tādēļ tā apstrīdēšana vai attaisnošana netiek iekļauta 10.panta aizsardzībā.³

Holokausta noliegums ne vienmēr izpaužas kā pilnīgs Otrā pasaules kara genocīda noliegums. Arī holokausta apjoma apstrīdēšana vai nepietiekama atspoguļošana var tikt uzskatīta par holokausta noliegumu. Tādējādi, lai gan ECT ir atzinusi holokaustu kā pietiekami pierādītu vēsturisku faktu, tas neizslēdz diskusiju par atsevišķu notikumu vai faktu atšķirīgu interpretāciju (piemēram, joprojām pastāvošā nevienprātība vēsturnieku starpā, kuras Otrajā pasaules kara laikā cietušās grupas ir ietilpināmas holokausta jēdzienā). Cik lielā mērā šādas diskusijas būtu uzskatāmas par holokaustu noliedzošām un kur ir robeža, no kuras holokausta apjoma apstrīdēšanu var uzskatīt par tā noliegšanu, – tie ir vieni no problemātiskiem jautājumiem, kuri jāaplūko, vērtējot vārda brīvības ierobežošanas samērīgumu holokausta nolieguma aizlieguma kontekstā.

Politiskās diskusijas par citu genocīdu noliegumu iespējamu aizliegšanu valstu nacionālajās tiesību normās⁴ pierāda arī nepieciešamību analizēt holokausta nolieguma aizliegumu citu genocīdu kontekstā, kā arī rast pietiekami skaidru izpratni, ko īsti ietver jēdziens “holokausta noliegums”.

Holokausta nolieguma aizliegums ir viens no vārda brīvības ierobežošanas pamatiem. Šāda rakstura izteicieni tiek uzskatīti par antisemītiskiem⁵ un līdz ar to arī par rasu naidu kurinošiem.⁶ ANO 1994.gada konferences rezolūcijā Nr. 1994/64 antisemītismu definēja kā rasisma paveidu.