Vēsturiski romiešu tiesībās mantotspēja netika atzīta katrai personai, mantotspēju neatzina arī juridiskajai personai. Corpus iuris mantotspēja tika atzīta tikai tādām juridiskām personām kā valstij, pašvaldībām, baznīcai un labdarīgām iestādēm.
Testamentārais nodibinājums
Vēsturiski romiešu tiesībās mantotspēja netika atzīta katrai personai, mantotspēju neatzina arī juridiskajai personai. Corpus iuris mantotspēja tika atzīta tikai tādām juridiskām personām kā valstij, pašvaldībām, baznīcai un labdarīgām iestādēm.
Mg.iur. Ilze Spūle
|
|
Mantojuma tiesības ir personas tiesības izlietot savu brīvību, rīkoties ar sevi pašu un savu mantu pēc tam, kad persona civiltiesiskā sabiedrībā izbeigusies. Testēšanas, proti, testamenta atstāšanas tiesības ir neatņemamas cilvēka tiesības.
1 Ar to cieši saistīta testamenta kā pēdējās gribas konstitutīvā akta nozīme.2 Mantojuma tiesības, paredzot mantojuma atstājēja tiesības noteikt sava īpašuma likteni nāves gadījumam, reizē ar to kā vienu no pamatprincipiem nodibina principu par testatora pēdējās gribas ievērošanu pēc iespējas neskartā veidā.3 Katra civiltiesību sistēmas daļa ietver sevī savu centrālo ideju jeb “galveno normu”, kas organizē un piedod tiesībām vadošās līnijas, mantojuma tiesībās par tādu ir atzīstama mirušās personas griba un tieši – tās pēdējā griba.4Raksta mērķis ir sniegt ieskatu Civillikuma Mantojuma tiesību daļā pastāvošajā juridiskās personas institūtā, kuras nodibināšanu mantojuma atstājējs paredz savā rīkojumā nāves gadījumam, un Biedrību un nodibinājumu likuma 89.pantā paredzētajā testamentārajā nodibinājumā kā šā institūta īstenošanas veidā.
Vēsturiski “nodibinājuma” izpratne ir mainījusies. Sākotnēji Latvijā, kā arī citās Eiropas valstīs nodibinājumi tika veidoti tikai vispārnoderīgiem, labdarīgiem un reliģiskiem mērķiem un to rašanās pamatā bija saimnieciskā uzplaukuma periodi, kad personām uzkrājās brīvi līdzekļi.5 Starpkaru periodā Latvijā nebija īpaša testamentāro nodibinājumu izveidošanu un darbību regulējoša normatīva akta. Spēkā bija tiesību normas Civillikuma Mantojuma tiesību daļā, kurās tika minēta jaundibināma juridiskā persona, kā arī atsevišķas normas likumā “Par bezpeļņas biedrībām un savienībām”.6 Tāpēc, neskatoties uz to, ka nodibinājuma jēdziens ir rodams jau 1937.gadā pieņemtajā Civillikumā (1407.pants), tieši nodibinājumu kā patstāvīgu juridisku personu reģistrācija7 tika uzsākta tikai 2004.gadā ar Biedrību un nodibinājumu likuma spēkā stāšanos.8
1. Juridiskās personas mantojuma tiesības
Vēsturiski romiešu tiesībās mantotspēja netika atzīta katrai personai, t.sk., mantotspēju neatzina arī juridiskajai personai. Corpus iuris mantotspēja tika atzīta tikai tādām juridiskām personām kā valstij, pašvaldībām, baznīcai un labdarīgām iestādēm. Uzskats, ka mantotspēja ir katras juridiskas personas parasta tiesība, radās pandektu tiesībās.9
Saskaņā ar Civillikuma 1406.pantu tiesību spējīgas tiesiskos darījumos ir nevien fiziskās, bet arī juridiskās personas, ja likums nenosaka citādi. Lai gan šī tiesību norma atrodas Civillikuma Saistību tiesību daļā, tā sistēmiski ir piemērojama arī attiecībā uz pārējām Civillikuma daļām. Tā Civillikuma 385.pants noteic, ka mantot spēj kā fiziskās, tā arī juridiskās personas.
Lai arī mantošanas tiesību pamatprincips ir, ka mantotspējai jāpastāv mantojuma atklāšanās dienā (t.i. dienā, kad miris mantojuma atstājējs vai arī ir stājies spēkā tiesas lēmums par mantojuma atstājēja izsludināšanu par mirušu), Civillikuma 387.pants paredz izņēmumu, nosakot, ka mantot spēj arī tādas juridiskās personas, kuru nodibināšanu mantojuma atstājējs paredz savā rīkojumā nāves gadījumam, ieceļot tās par mantiniecēm un novēlot tām mantu. Tādējādi, pamatojoties uz minēto normu, mantotspēja tiek piešķirta faktiski vēl neesošai, bet mantojuma atstājēja iecerētai juridiskai personai.
Ar mantojuma atstājēja nāvi mantiniekiem pieder tiesības uz mantojumu, t.i., tiesības iegūt mantojumu ar tā pieņemšanu (ius acquirendae, hereditatis), mantojuma pieņemšanai tiek dots atpakaļejošs spēks, un tā tiek attiecināta uz mantojuma atklāšanās momentu.10 Tādējādi, lai arī jaundibināmā juridiskā persona iegūst juridisko personību tikai ar tās reģistrācijas brīdi, tad tomēr tā skaitās par mantinieci jau no mantojuma atklāšanās dienas. Tātad līdz jaundibināmās juridiskās personas nodibināšanai mantojumam kā mantas kopumam ir piemērojams Civillikuma 383.pants. Atbilstoši Civillikuma 383.pantam mantojums ir juridiska persona, kas var iegūt tiesības un uzņemties saistības.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
