Kaut gan likums Satversmes tiesu nosauc par tiesu varas institūciju, kā arī Satversmē tā minēta nodaļā “Tiesa”, Satversmes tiesa nespriež tiesu šī vārda klasiskajā izpratnē. Satversmes tiesa veic neatkarīgu kontroli pār valsts varas institūciju izdotajiem tiesību aktiem.

Mg.iur. Marina Borkoveca

Tiesību normu hierarhijas kontroli varētu uzskatīt par konstitucionālās kontroles sastāvdaļu, jo tiesību normu hierarhijas princips izriet no konstitūcijas.

Apstrīdētās tiesību normas atbilstības pārbaudi Satversmes normām sauc par konstitucionālo kontroli šaurākā nozīmē. Plašākā nozīmē ar konstitucionālo kontroli saprot jebkādu pārbaudes formu, ar kuras palīdzību tiek kontrolēta publisko tiesību subjektu, kā arī citu personu, kas īsteno publiskās funkcijas vai kas izveidotas, lai piedalītos publiskās varas īstenošanā, izdoto tiesību aktu un darbības atbilstību konstitūcijai.¹

Juridiskā spēka hierarhijā zemāko normu atbilstību augstākām normām pārbauda, vispirms interpretācijas ceļā konstatējot zemākās normas saturu, tad interpretācijas ceļā konstatējot augstākās normas saturu un pēc tam salīdzinot to saturu. Ja pēc salīdzināšanas nonāk pie secinājuma, ka zemākās normas saturs pārsniedz augstākās normas pieļautās robežas, tad zemākā norma ir spēkā neesoša un to nedrīkst piemērot.² Satversmes tiesa arī ir atzinusi: lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, ir jānoskaidro to patiesā jēga.³

Pastāv divi konstitucionālās kontroles (constitutional judicial review – angļu val.) modeļi – decentralizētais jeb Amerikāņu modelis (diffuse system – angļu val.) un centralizētais jeb Eiropas modelis (centralized system – angļu val.). Pamatā pirmais modelis darbojas anglosakšu tiesību sistēmā, bet otrais – Eiropas kontinentālo tiesību sistēmā. Tas gan nenozīmē, ka katrs no minētajiem modeļiem nevar darboties citā tiesību sistēmā. Piemēram, decentralizētais modelis darbojas Latīņamerikas valstīs, kas pieder pie romāņu tiesību loka, kā arī dažās Eiropas valstīs, piemēram, Grieķijā un                   Šveicē (te gan decentralizētā kontrole neattiecas uz federālā līmeņa likumiem). Dažās valstīs eksistē tā sauktais jauktais modelis (mixed model – angļu val.), kurā paralēli darbojas centralizētais un decentralizētais modelis, kā tas ir Gvatemalā, Kolumbijā un Venecuēlā.

Decentralizētā modeļa gadījumā konstitūcijai ir visaugstākais spēks visā tiesību sistēmā, tāpēc jebkurš akts, kas ir pretrunā konstitūcijai, nevar būt spēkā un ir atzīstams par spēkā neesošu. Visām tiesām ir tiesības un pienākums piemērot konstitūciju un likumus, tāpēc konstitūcijai ir jādot priekšroka pār likumiem, kas ir pretrunā tai, un jāatzīst tie par antikonstitucionāliem un nepiemērojamiem konkrētajā tiesas procesā, ko ierosinājusi kāda no pusēm. Konstitucionālais jautājums šajā procesā ir tikai saistīts ar galveno lietu, tā atrisināšana ir nepieciešama, lai izšķirtu pašu lietu. Tiesas atzinums par likuma antikonstitucionalitāti un nepiemērošanu konkrētajā procesā var tikt pieņemts pēc pašas tiesas iniciatīvas, tāpēc ka tās pienākums ir respektēt konstitūcijas pārākumu (virskundzību). Atzinumam ir inter partes efekts, kas attiecas tikai uz konkrētu lietu. Tādējādi, ja likums atzīts par antikonstitucionālu tiesas nolēmumā, tas nenozīmē, ka likums atzīts par spēkā neesošu (nederīgu) (invalidated – angļu val.) un tas nevar tikt piemērots citur. Tiesas atzinumam ir deklaratīvs raksturs. Tas nozīmē, ka tiesa atzīst likumu par spēkā neesošu – tādu, kas nekad nav bijis spēkā [atzinuma ex tunc (atpakaļejošais) spēks]. Līdz ar to nav nepieciešams izdot kādu pozitīvu aktu, lai to atceltu. Lai izvairītos no neskaidrības tiesību sistēmā un no pretrunām par likuma spēku, piemērojama stare decisis (precedenta) doktrīna.

Centralizētā modeļa gadījumā konstitucionālo kontroli īsteno viena institūcija, kas parasti ir speciāli izveidota. Minētais balstās uz konstitucionālajām tradīcijām par likumu virsvadību, varas dalīšanu un tradicionālajām bailēm uzticēt tiesnešiem kontrolēt likumus. Citās valstīs gan ekskluzīvā kompetence atcelt likumus un citus normatīvus aktus piešķirta Augstākajai tiesai.

Centralizētais konstitucionālās kontroles modelis var pastāvēt vienīgi tad, ja tas ekspressis verbis noteikts konstitūcijā, tas nevar tikt radīts iztulkošanas ceļā no konstitūcijas pārākuma principa. Galvenais elements, kas nošķir abus modeļus, ir tas, kā tiek aizsargāts konstitūcijas pārākums. Centralizētajā modelī valsts akta atcelšana kā konstitūcijas objektīva garantija nozīmē, ka valsts orgāna izdotajam aktam, pat ja tas ir antikonstitucionāls, jābūt atzītam par derīgu un piemērojamu, līdz to atceļ tas pats valsts orgāns vai cits orgāns, kas tam ir konstitucionāli pilnvarots.