Par saglabājamo datu nodošanu

Latvijas Republikas tiesībsarga Romāna Apsīša atzinums

 2007. gada 17. septembrī

Saglabājamo datu nodošana valsts iestādēm ir iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību aizsargā ne tikai saziņas saturu, bet arī informāciju par saziņas apstākļiem. Šo tiesību uzdevums ir nodrošināt brīvu saziņu starp personām.

Saglabājamie dati ļauj precīzi konstatēt personas saziņas paradumus un iegūt arī informāciju par personas attiecībām ar citām personām. Atrašanās vietas dati ļauj noteikt arī personas pārvietošanos noteiktā laikā un līdz ar to arī sadzīves paradumus. Turklāt saglabājamo datu nodošana iestādēm skar ne tikai konkrēto personu, kas varētu būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet gan visai plašu personu loku. Nododot iestādēm konkrētas personas saglabājamos datus, vienlaikus iestādes iegūst arī informāciju par citām personām, ar kurām šī konkrētā persona ir sazinājusies.

Uz ierobežojuma būtiskumu norāda arī tas, ka personas par datu nodošanu parasti uzzina tikai tad, kad tā jau ir notikusi, vai arī vispār neuzzina. Līdz ar to arī aizsardzības iespējas nepamatotas iejaukšanās gadījumā ir visai ierobežotas un parasti vairs nav iespējams pilnībā novērst iejaukšanās rezultātā radītās sekas.

Lai saglabājamo datu nodošanu pirmstiesas izmeklēšanas iestādēm, operatīvās darbības subjektiem, valsts drošības iestādēm, prokuratūrai un tiesai atzītu par nepieciešamu demokrātiskā sabiedrībā, pār to ir jānodrošina tiesas kontrole.

1. Saskaņā ar Elektronisko sakaru likumu saglabājamie dati ir likuma 1. un 2. pielikumā minētie noslodzes dati, atrašanās vietas dati un ar tiem saistīti dati, kas nepieciešami, lai identificētu abonentu vai lietotāju. Tie ietver informāciju par to, kas, kam un kad zvana, bet mobilā tālruņa lietošanas gadījumā tā var būt arī informācija par personas atrašanās vietu savienojuma sākumā. Elektronisko sakaru likuma 19.