Deleģētās likumdošanas institūta attīstība Latvijā

Tā kā Satversme pieņemta pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem, Satversmes normu satura noskaidrošanā liela nozīme ir vēsturiskajai tiesību normu interpretācijas metodei.

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Mg.iur. Arvis Ērmiņš

Deleģētās likumdošanas institūta pirmsākumi Latvijā

Analizējot deleģētās likumdošanas institūta īstenošanu Latvijā, ir vērts aplūkot šā institūta izcelsmi un vēsturisko attīstību. Tā kā Satversme pieņemta pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem, Satversmes normu satura noskaidrošanā liela nozīme ir vēsturiskajai tiesību normu interpretācijas metodei. Saskaņā ar šo metodi tiek noskaidrota tiesību normas jēga, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tā radīta (skat. Administratīvā procesa likuma¹ 17. panta 1. daļas 2. punktu). Arī Satversmes tiesa, analizējot Satversmes normu saturu, nereti raksturo to rašanās pamatā esošos apsvērumus vēsturiskā aspektā.²

1. 1919. gada 16. jūlija likums

Deleģētās likumdošanas institūta jeb valdības tiesību parlamenta starpsesiju laikā izdot noteikumus ar likuma spēku, ko regulēja Satversmes 81. pants, pirmsākumi Latvijas Republikā meklējami jau līdz ar neatkarīgas valsts nodibināšanu. Starpsesiju likumdošanu izsauca tā laika vēsturiskā situācija: turpinājās cīņas par neatkarību, strauji mainījās sabiedriskie apstākļi, vairums veco Krievijas likumu nebija piemēroti jaunai demokrātiskai valstij. Tas viss prasīja steidzamu jaunu tiesisko regulējumu, taču tā laika likumdevējs – Tautas padome – ne vienmēr varēja sapulcēties uz sēdēm. Līdz ar to Pagaidu valdība 1918. gada beigās un 1919. gada pirmajā pusē, izdodama rīkojumus, kas regulēja Tautas padomes kompetencē ietilpstošus jautājumus, bez jebkāda likumīga pamata (pilnvaras) faktiski piesavinājās likumdevēja varu.

Tautas padome uz valdības rīcību reaģēja tikai post factum, 1919. gada 16. jūlijā pieņemot Likumu par Ministru kabineta tiesību izdot pagaidu rīkojumus.³ Šā likuma 1. pants, kas tika pārņemts no Krievijas impērijas 1906. gada Pamatlikumu 87. panta⁴, noteica:

“Tautas Padomes sesiju starplaikā Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, ar savu varu izdot pagaidu rīkojumus, kuriem citādi ir vajadzīga Tautas padomes piekrišana.

Šāds rīkojums nevar grozīt nedz Tautas padomes sastāvu, nedz viņas pagaidu konstitūciju, un viņš zaudē savu spēku, ja Ministru kabinets trīs dienu laikā pēc Tautas padomes sesijas atklāšanas neiesniedz Tautas padomei attiecīgu likuma projektu.”

Kārlis Pauļuks, kas referēja par likumprojektu, norādīja, ka juridiskā komisija šāda likuma nepieciešamību atzinusi vienbalsīgi, jo “dzīve rit ar katru dienu ātri uz priekšu. Pie tam arvien [..] izsauc vajadzību pēc jauniem likumiem, bet [..] Tautas padome nevar vienmēr un bieži sanākt, kā to vajadzība prasa”.⁵ Izeja šādos nejaušos gadījumos būtu Ministru kabineta tiesība uz noteiktu laiku izdot rīkojumus ar likuma spēku, taču, lai valdība šīs tiesības neizlietotu par tālu, tiek paredzēti vairāki nosacījumi: rīkojumus var izdot tikai neatliekamos gadījumos, rīkojumi ir pagaidu likumi, kas nepastāv ilgstoši, tie zaudē spēku, ja triju dienu laikā pēc sesijas atsākšanās Tautas padomē netiek iesniegti atbilstoši likumprojekti, un galavārds likuma pieņemšanā pieder Tautas padomei.

Visasāk pret minēto tiesību piešķiršanu valdībai iebilda opozīcijā esošie sociāldemokrāti. Vilis Holcmanis norādīja trīs galvenos iemeslus, kāpēc balsos pret šādu tiesību piešķiršanu valdībai: pirmkārt, neatliekamas vajadzības jēdziens ir pārāk plašs, otrkārt, rīkojumu pagaidu raksturs ir pārāk nosacīts, jo viegli ir pieņemt likumu, bet daudz grūtāk ir pēc tam atcelt jau dzīvē ieviestu likumu un, treškārt, liela daļa sabiedrības neuzticējās toreizējai valdībai.