Nepiemērojot tiesību normas, administratīvā tiesa veic tiesību normu hierarhijas kontroli tieši – šajā gadījumā tiesa patstāvīgi, nevis ar Satversmes tiesas palīdzību, atzīst tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai.

Mg.iur. Marina Borkoveca

Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Nosacīti izšķirami formālie un materiālie tiesību normas spēkā esības priekšnoteikumi un šķēršļi. Pirmajā gadījumā ir runa par tiem apstākļiem, kuri tiesību normas spēkā esībai noteic sākuma un beigu momentu, savukārt otrajā gadījumā – par tiem apstākļiem, kuri norāda, vai attiecīgo tiesību normu ir (pieņēmusi) izdevusi kompetenta institūcija, ievērojot noteikto kārtību, un vai no satura viedokļa šī norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, kas pretējā gadījumā var būt pamats tiesību normas atzīšanai par spēkā neesošu.

Materiālie tiesību normas spēkā esības priekšnoteikumi un šķēršļi norāda uz attiecīgās normas konstitucionalitāti vai antikonstitucionalitāti, kuras pārbaude ir konstitucionālās kontroles uzdevums. Satversmes tiesas kompetenci regulē Satversmes tiesas likuma 16. pants, kas aptver tiesību normu konstitucionalitātes pārbaudi. Pirmkārt, jāpārbauda kompetence, otrkārt, normas pieņemšanas procesuālā kārtība, treškārt, atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām no satura viedokļa.

Ja konstitucionālās uzraudzības rezultātā tiek konstatēts kāds no minēto spēkā esības priekšnoteikumu pārkāpumiem, ir pamats pārbaudāmo tiesību normu atzīt par spēkā neesošu.¹

Latvijā administratīvajām tiesām atsevišķos gadījumos arī paredzētas tiesības vērtēt tiesību normu spēkā esības priekšnoteikumus.

Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) mērķis un uzdevums ir kontrole pār izpildvaras darbībām, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonām.

Eiropas Padomes Rekomendācijā par administratīvo aktu tiesas kontroli (Recommendation Rec (2004)20 on the Committee of Ministers to member states on judicial review of administrative acts – angļu val.)² ietvertā administratīvā akta definīcija paredz, ka administratīvais akts var būt gan valsts pārvaldes individuāls, gan arī normatīvs akts, kas var skart fizisko un juridisko personu tiesības un intereses.

Pielikumā ir paskaidrots, ka rekomendācijā iekļautā administratīvā akta definīcija sevī vairākus iespējamos iestādes rīcības veidus. Tā iekļauj individuālos administratīvos aktus lēmumu veidā, ko valsts pārvalde pieņem attiecībā uz atsevišķiem indivīdiem. Tā arī ietver preskriptīvus aktus un likuma normas kopā ar vispārējiem, nepersonificētiem noteikumiem, kas ir adresēti nenoteiktam personu lokam. Bez tam tā iekļauj arī faktisko rīcību ar sekām attiecībā uz fizisko vai juridisko personu tiesisko situāciju, saprotot to tā, ka tiesiska situācija ietver gan tiesību, gan pienākumu radīšanu.³

APL neparedz iesniegt pieteikumu par normatīvu aktu, piemēram, par pašvaldību saistošo noteikumu atcelšanu.