Jā, nu ko lai saka, pat Senāts, kā izrādās, netiek galā ar procesuālo normu intertemporālo piemērošanu. Lieta tāda, ka ir divas atsevišķas CPL normas (bijušais 523. p. un, acīmredzot, tolaik jaunais 535. un 536. p.), no kurām katra paredz savu atsevišķu procesuālo darbību.

Pirmkārt, vecais CPL 523. pants (kurš zaudēja spēku 10.03.2005.) noteica, ka šķīrejtiesa var pieņemt lēmumu par prasības nodrošināšanu (..). Šķīrējtiesa šo lēmumu pieņēma 01.03.2005., kad šī norma vēl bija spēkā. Saskaņā ar CPL 3. p. (redakcijā uz 29.03.2005.) tiesvedību civillietā regulē civilprocesuālo tiesību normas, kas ir spēkā (..) atsevišķu procesuālo darbību izdarīšanas laikā. Savukārt CPL 488. p. (redakcija spēkā uz 01.03.2005.) noteica (un vēl šobrīd nosaka), ka šķīrējtiesai saistošas ir tikai šā likuma D daļā noteiktās procesuālās normas, ja vien šajā daļā nav noteikts citādi. Līdz ar to jāsecina, ka šķīrējtiesas 01.03.2005. lēmums ir likumīgs no intertemporālo tiesību viedokļa, proti, pieņemts laikā, kad bija spēkā 523. p.

Otrkārt, Vidzemes pr.-p. tiesas lēmums par izpildu raksa izdošanu pieņemts 29.03.2005., kad spēkā vairs nebija 523.p. Taču VPP tiesa savu lēmumu noteikti nepamatoja uz spēkā neesošām CPL normām (no Senāta lēmuma nav redzams, uz kādu CPL normu VPP tiesa pamatoja savu lēmumu, taču tas ir svarīgi). Pieļauju, ka pamatojums bija CPL 533.p. 2.d., 535. un 536.p. (redakcijās, kas bija spēkā uz 29.03.2005.). 536. p. ir uzskaitīti visi gadījumi, kuri kalpo par izpildu raksta izsniegšanas atteikuma pamatu, to skaitā ir norma (536.p. 6.pkt. redakcijā, kas bija spēkā uz 29.03.2005.), kas nosaka, ka izpildu rakstu atsaka izsniegt, ja šķīrējtiesas process nenotika atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai šā likuma D daļas noteikumiem. Kā jau iepriekš norādīju, tad šķīrējtiesa bija ievērojusi toreiz spēkā esošo CPL 523.p. un līdz ar to nav nekāda juridiska pamata no intertemporālo tiesību viedokļa uzskatīt, ka šķīrējtiesa nav ievērojusi CPL D daļas procesuālo kārtību (skat. kopā CPL 3.p. un 523.p. redakcijās, kas bija spēkā uz 01.03.2005.). Tādējādi arī VPP tiesai nebija pamata atteikt izdot izpildu rakstu par spēkā esoša šķīrējtiesas lēmuma piespiedu izpildi. Arī spēkā esoši škīrējtiesas lēmumi ir jāpilda.

Senātam būtu taisnība tad, ja šķīrējtiesa būtu pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz spēkā neesošo 523. p. pēc 10.03.2005. (tad VPP būtu jāizdod atteikums, pamatojoties uz CPL 3.p., 488.p. un 536.p. 6.pkt., redakcijās, kas bija spēkā uz 29.03.2005.). Žēl, ka Senāts savus intertemporālos secinājumus nav pamatojis ar tiesību normām, nu kaut vai paanalizējot CPL 3.p.