Profesors Valdemārs Kalniņš grāmatā "Romiešu civiltiesību pamati"rakstīja,ka"latīņu vārds"persona"ir juridisks termins,ar kuru Romas valstī apzīmēja tikai brīvu cilvēku (homo liber),bet ne vergu,jo vergs pēc juridiskā stāvokļa bija lieta – servi res sunt".¹ Jebkurā romiešu tiesībām veltītā zinātniskā publikācijā var atrast līdzīgu norādi uz to, ka romieši vergus vismaz juridiski uzlūkoja kā lietas, nevis kā personas.Tomēr atsevišķas romiešu tiesību normas un Romas juristu atziņas liecina par neviennozīmīgu verga tiesiskā statusa izpratni vai vismaz terminoloģisku nesakritību.

Rakstā sniegts verga tiesiskā stāvokļa izvērtējums Romā, ņemot vērā romiešu tiesību avotus. Iepriekš jānorāda, ka verga statusa izpratne Romas valsts pastāvēšanas laikā nebija nemainīga. Līdzīgi kā pati Romas valsts piedzīvoja valsts iekārtas transformāciju un tiesiskās sistēmas attīstību, arī verga tiesiskā stāvokļa izpratnē un verga juridiskā institūta attīstības gaitā vērojamas izmaiņas. Vēl lielākas izmaiņas, iespējams, notika faktiskajā attieksmē pret vergiem. Šā raksta uzdevums galvenokārt ir izvērtēt tieši tiesisko regulējumu.

Norādot, ka vergs pēc juridiskā statusa Senajā Romā tika uzskatīts par lietu, V. Kalniņš atsaucas uz Ulpiāna darbu Regulae.² Paragrāfā, uz kuru atsaucas profesors, nav atrodama tieši formula servi res sunt, tomēr minēts, ka līdz ar zemi un mājām Itālijā, līdz ar lauku īpašumiem saistītām tiesībām, vēršiem, mūļiem, zirgiem un ēzeļiem vergi ir mancipējamas lietas.³ Par vergiem romiešu tiesību avoti runā kā par īpašumu (parasti izmantojot terminu dominium⁴, bet reizēm arī proprietas⁵). Par vergam nodarītu miesas bojājumu atlīdzība kā par zaudējumu nodarījumu pienācās verga īpašniekam.