5. Februāris 2008 /NR. 5 (510)
Skaidrojumi. Viedokļi
Satversmes 81. panta piemērošanas prakse
3
Mg.iur.
Arvis Ērmiņš
 

Deleģētās likumdošanas institūta piemērošana vienmēr ir saistīta ar zināmiem priekšnoteikumiem. Tie var attiekties uz specifiskiem apstākļiem, kad izpildvara drīkst īstenot deleģētās likumdošanas tiesības, vai arī jautājumu loku, ko šādā kārtībā drīkst vai nedrīkst noregulēt. Turklāt šo priekšnoteikumu neievērošana ir pamats, lai deleģētās likumdošanas kārtība pieņemtos aktus atzītu par prettiesiskiem un spēkā neesošiem. Šajā rakstā autors aplūkos tos ierobežojumus, kurus līdz izslēgšanai paredzēja Satversmes 81. pants. Šo ierobežojumu pareiza izpratne joprojām ir būtiska, vērtējot spēkā esošo noteikumu ar likuma spēku tiesiskumu, tāpat arī paredzams, ka diskusija par deleģētās likumdošanas atjaunošanu Satversmē agrāk vai vēlāk atsāksies, un tam par pamatu acīmredzot kalpos līdzšinējā Satversmes 81. panta redakcija.

Satversmes 81. panta piemērošanas ierobežojumi

Visus ierobežojumus, kas noteikti attiecībā uz Ministru kabineta noteikumu ar likuma spēku izdošanu un to spēkā esamību, var iedalīt divās grupās: pirmkārt, formālie jeb procesuālie ierobežojumi un, otrkārt, kompetences jeb saturiskie ierobežojumi.

Ar Tautas padomes 1919. gada 16. jūlija likumu valdībai dotās tiesības izdot pagaidu rīkojumus ar likuma spēku no saturiskās puses bija tikpat kā neierobežotas, ko valdība arī nekautrējās izmantot. Kad valdība vairākkārt pārkāpa tai uzliktos formālos ierobežojumus, kas gandrīz nemainīti bija saglabājušies līdz mūsdienām, Satversmes sapulce sāka aktīvāk sekot līdzi to ievērošanai. Radās arī dažādi mēģinājumi norādīt, ka valdības iejaukšanās vienā vai otrā jomā ir nevēlama.

Satversmes izstrādāšanas un apspriešanas gaitā jauno noteikumu izdošanas pamatu – Satversmes 81. pantu – papildināja ar vairākiem saturiskiem ierobežojumiem. Turklāt Latvijas Satversmē paredzētie ierobežojumi sniedzās vistālāk, jo bez citās valstīs pazīstamajiem ierobežojumiem grozīt parlamenta vēlēšanu likumu un finanšu likumus paredzēja, ka valdība nevar grozīt arī tiesu iekārtas un procesa likumus un pastāvošās Saeimas pieņemtos likumu, kā arī šie noteikumi nevar attiekties uz amnestiju.1 Kopīga iezīme visiem šiem ierobežojumiem ir tā, ka tie lielā mērā ir kazuistiski, proti, tie radušies nevēlamas konstitucionālās prakses rezultātā. Tas arī izskaidro zināmas sistēmas trūkumu šajā uzskaitījumā.

Kā norādījusi Satversmes tiesa, tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir šīs normas spēkā esamības priekšnoteikums.2 Ja tiesību normas pieņemšanas pamatā ir būtiski procesuāli pārkāpumi, šī norma atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. "Ja kāds [Satversmes 81. pantā noteiktais] ierobežojums tiek pārkāpts, šādi Ministru kabineta noteikumi uzskatāmi par antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem."3 Turklāt Ministru kabinetam ar Satversmes 81. pantu piešķirtās tiesības ir izņēmums no Satversmes 64. pantā noteiktā likumdošanas tiesību sadalījuma, līdz ar to šīs tiesības kā tādas ir interpretējamas un izmantojamas maksimāli šauri.4

Tātad no Satversmes sistēmas, tiesiskas valsts principa un Satversmes tiesas spriedumiem izriet, ka ikkatra Satversmes 81. pantā ietvertā nosacījuma izpilde ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums ikviena Ministru kabineta noteikuma ar likuma spēku spēkā esamībai. Šo nosacījumu pārkāpums nozīmē, ka attiecīgie noteikumi ir prettiesiski un atzīstami par spēkā neesošiem. Līdz ar to būtiski noskaidrot katra šā ierobežojuma saturu.

1. Procesuālie jeb formālie ierobežojumi

No Satversmes 81. panta izriet šādi procesuālie ierobežojumi Ministru kabineta noteikumu ar likuma spēku izdošanai:

1) noteikumus drīkst izdot laikā starp Saeimas sesijām;

2) noteikumu izdošanas pamatā jābūt neatliekamai vajadzībai;

3) ne vēlāk kā trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas izdotie noteikumi jāiesniedz Saeimā.

Bijušais Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks savā publikācijā norādījis vēl ceturto, pēc būtības arī formālu ierobežojumu – minētais Satversmes pants paredz Ministru kabineta tiesību izdot noteikumus ar likuma spēku, nevis uzliek to par pienākumu.5 Tiesība šeit nozīmējot "izvēles iespēju, nevis pienākumu vai obligātumu", un pretēji tam "šīs Satversmē paredzētās izvēles iespējas Ministru kabinets, populistiski argumentējot ar neizskatīto likumprojektu daudzumu Saeimā, tās neoperativitāti, no vienas puses, un, no otras puses, ar savu operativitāti, apstākļu un vajadzību zināšanām, pārvērta par savu pienākumu un goda lietu izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks".6 Pēc autora domām, šis ceturtais formālais ierobežojums gan nav tik nozīmīgs kā pirmie trīs, jo, piemēram, maz ticams, ka Satversmes tiesa varētu atcelt kādus noteikumus ar likuma spēku tikai tāpēc vien, ka Ministru kabinets to izdošanu uzskatījis par savu pienākumu.

1) Noteikumu izdošana Saeimas starpsesiju laikā

Latvijas Republikas Saeima nedarbojas nepārtraukti, bet gan sesiju veidā.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Flesners
8. Februāris 2008 / 15:48
0
ATBILDĒT
Rekviems Satversmes 81. pantam... Nez, publicēt rakstus par mirušām normām tik tiešām nav aktuāli, taču raksts visnotaļ neslikts. Ja autors nākamajā rakstā kvēli aizstāvēs nepieciešamību 81. pantu atjaunot, tad es sapratīšu, kāpēc Jurista Vārdā ir tāda publikācija - piedevām uz diviem numuriem. :)
lex
5. Februāris 2008 / 12:58
0
ATBILDĒT
Patiešām, man šķiet, šim autoram nav citas tēmas, bet reizēm nopublicēties gribas. :)
Anonīms lietotājs
5. Februāris 2008 / 10:10
0
ATBILDĒT
Vai šis raksts tiešām ir aktuāls?
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties