Notiesāto nodarbinātība ir viena no resocializācijas procesa sastāvdaļām, tādēļ tā ir arī viena no būtiskākajām kriminālsoda – brīvības atņemšanas – satura sastāvdaļām.

Pašlaik ir vērojama aina, ka Latvijā cietumos saimnieciskās apkalpošanas darbos un produkcijas izgatavošanā tiek nodarbināti tikai 1450 darbspējīgie notiesātie. Savukārt pirmskara Latvijā nodarbinātības līmenis ieslodzījuma vietās bija tik augsts, ka vasaras mēnešos pat pietrūka ieslodzīto visu nozaru apkalpošanai. Salīdzinājumam – padomju gados Latvijā, kad ieslodzījuma vietās darbs bija obligāts, nodarbinātības rādītāji bija 86–88%. Tādēļ jāatzīst, ka darbs ir kļuvis par balvu un privilēģiju, jo ļoti daudz ieslodzīto labprāt strādātu, taču nav darba. Varētu pat teikt, ka nodarbinātības problēma ir mazāk svarīga no ekonomiskā aspekta, toties dīkdienīga laika pavadīšana, kas ir morāli degradējoša, veicina ieslodzītos savu laiku nebrīvē pavadīt jaunu noziedzīgu plānu kalšanai. Turklāt jāatzīmē, ka nodarbināti ieslodzītie atgūst degradējušos pašapziņu, ceļ personisko morālo, fizisko un arī materiālo stāvokli.

Tajā pašā laikā ASV, Skandināvijas un citu valstu pieredze rāda, ka ar darbu ir iespējams nodrošināt pat 90% ieslodzīto, izveidojot dažāda veida mācību un ražošanas darbnīcas, piešķirot ražotnēm monopoltiesības uz produkcijas ražošanu un realizāciju.

Notiesāto nodarbinātībai viņu resocializācijas procesā ir atvēlēta galvenā loma, un nespēja nodrošināt ieslodzītās personas ar darbu var izvērsties par nozīmīgu kriminogēnu faktoru. Tādēļ ir sākusies kompleksa jautājuma risināšana un tiesiskā regulējuma sakārtošana valsts līmenī. Lai īstenotu šo mērķi, Tieslietu ministrija ir pabeigusi darbu pie vairāku nozīmīgu koncepciju izstrādes, starp kurām varētu minēt "Ar brīvības atņemšanu notiesāto personu nodarbinātības koncepciju" un "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepciju".