I. Ievads

2007. gada 12. decembrī Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta paplašinātais sastāvs taisīja spriedumu lietā Nr. SCK-237 (turpmāk tekstā – Krievijas vēstniecības lieta), vērtējot iespēju izskatīt Veras Č. prasību pret Krievijas vēstniecību par zaudējumiem, ko Krievijas diplomāts P.U. esot nodarījis prasītājas Krievijas vēstniecībai izīrētajam dzīvoklim. Rīgas apgabaltiesa bija noraidījusi prasību, balstoties uz to, ka vēstniecība nav pakļauta Latvijas jurisdikcijai un ka tai jebkurā gadījumā ir diplomātiskā imunitāte. Senāts nepiekrita šim viedoklim un pēc izvērstas tiesiskas analīzes atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu.

Senāta spriedums Krievijas vēstniecības lietā ir būtisks un izvērtējams vairāku iemeslu dēļ. Tas, šķiet, ir pirmais Augstākās tiesas spriedums, kurā tiek analizēts valsts un diplomātiskās imunitātes apjoms un saturs.¹ Institucionālais aspekts, izvērtēts kopsakarā ar sprieduma taisīšanu paplašinātā sastāvā un izvērsto tiesisko analīzi, neizbēgami padara Krievijas vēstniecības lietu par autoritatīvāko judikatūras elementu starptautisko tiesību imunitātes normu piemērošanā Latvijas tiesībās. Visbeidzot (un vissvarīgāk), Senāta spriedums Krievijas vēstniecības lietā ir arī pareizs pēc būtības, precīzi nošķirot un atrisinot strīda dažādos un sarežģītos tiesiskos elementus.

Šajā komentārā autors pieskarsies divām apstākļu grupām. Pirmkārt, tiks komentēts Senāta spriedums, izvērtējot argumentu par vēstniecības pakļautību Latvijas jurisdikcijai (i), kā arī diplomātiskās imunitātes (ii) un valsts imunitātes lomu šajā strīdā (iii). Otrkārt, balstoties uz Senāta veikto valsts imunitātes analīzi, autors izvērtēs iespējamos par un pret argumentus 2004. gada ANO Konvencijas par valstu un to īpašumu imunitāti no jurisdikcijas (turpmāk tekstā – ANO Konvencija) ratifikācijai, secinot, ka argumenti "par" ir pārliecinošāki.

II. Vēstniecību imunitāte Senāta spriedumā

a. Vēstniecība un Latvijas jurisdikcija

Rīgas apgabaltiesa uzskatīja, ka Krievijas vēstniecība neatrodas Latvijas un attiecīgi Latvijas tiesu jurisdikcijā. Šis viedoklis liedz uzdot jautājumu par diplomātisko privilēģiju un imunitāšu tiesisko dabu, kas klasiskajās starptautiskajās tiesībās² tik tiešām tika saistīta ar ekstrateritorialitātes ideju.³ Mūsdienu starptautiskajās tiesībās šī teorija vairs nav dominējošā. Jau 1930. gadā Karls Štrups (Karl Strupp) piekrizdams citēja, ka šī fikcija ir bezjēdzīga un pat bīstama.⁴ Kā sers Džeralds Ficmorics (Sir Gerald Fitzmaurice) norādīja Starptautisko tiesību komisijas debatēs 1957. gadā, "[f]funkcionālā teorija .., lai gan kritizēta, ir ļoti tuvu patiesībai tā vienkāršā iemesla pēc, ka, galu galā, diplomātiskais aģents nevarētu veikt savus pienākumus, ja tam netiktu dotas zināmas imunitātes un privilēģijas".⁵ Citiem vārdiem, Vīnes konvencijā par diplomātiskajām attiecībām (turpmāk tekstā – Vīnes konvencija) noteiktās imunitātes un privilēģijas pastāv, lai dotu diplomātiem iespējas veikt savas funkcijas, bet nav nepieciešams vai iespējams pārkonstruēt šīs normas, lai izslēgtu vēstniecības un vēstniekus no uzņemošās valsts jurisdikcijas, kurai tie ir principā pakļauti.⁶ Dž. Ficmorica viedoklis, ko Satversmes tiesa ir atzinusi par autoritatīvu avotu Vīnes konvencijas iztulkošanā, šķiet pareizs un piemērots arī šajā situācijā, apstiprinot tiesas iespēju izvērtēt vēstniecības pakļautību Latvijas jurisdikcijai.⁷

Otrais jautājums attiecas uz to, vai vēstniecība (vai arī tās sūtītājvalsts), lai gan ir Latvijas jurisdikcijā, ir juridiskā persona Latvijas tiesību sistēmā. Iepriekšējā publikācijā autors izvērtēja tiesisko situāciju, secinot, ka tiesiskie argumenti nenoved pie pilnīgi pārliecinoša rezultāta, un balstot secinājumu par vēstniecības tiesībsubjektību utilitāros apsvērumos. Ja vēstniecība nav tiesību subjekts, "tai nepiemīt ne tiesību, ne rīcības spēja, tātad visi tās slēgtie līgumi ir ab initio spēkā neesoši. ASV vēstniecības darba līgums ar prasītāju nav spēkā. Ruritānijas vēstniecības līgums ar SIA "A" par ēkas remontu nav spēkā. Arkādijas valdības līgums ar SIA "B" par kartupeļu pirkumu nav spēkā. Ja tiesas interpretācija ir pareiza, ārvalstu vēstniecībām būtu jāpastāv Latvijā tiesiskā vakuumā, nespējot piedalīties nevienā tiesiskā darījumā. Tā kā šādas katastrofālas tiesiskas sekas norāda uz interpretācijas nepareizību, par pareizāku būtu jāatzīst plaša "juridiskās personas" jēdziena interpretācija. Vēstniecībai ir juridiskā personība; ergo, kā juridiskā persona vēstniecība var būt puse civilprocesā".⁸

Senāts norādīja uz līdzīgiem pragmatiskiem apstākļiem, uzsverot pušu izpratni par sevi kā pilntiesīgiem tiesību subjektiem:

"Noslēdzot līgumus, atbildētāja ir identificējusi sevi kā pusi privāttiesiskajā līgumā, jo nekādas atrunas par to līgumā nav ietvertas, ar ko tā ir atzinusi sevi par tiesībspējīgu slēgt darījumus un līdz ar to arī par tiesībspējīgu atbildēt par saistībām, kas izriet no minētajiem līgumiem."

Autors piekrīt šādas pragmatiskas pieejas piemērotībai šajā gadījumā attiecībā uz pastāvošās prakses racionalizēšanu. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka var būt salīdzināmas situācijas, kurās pastāvošā prakse nesniegs skaidru un viennozīmīgu atbildi, piemēram, attiecībā uz starptautiskajām organizācijām. Relatīvi vienkāršāka situācija ir gadījumā, ja Latvija ir attiecīgās organizācijas dalībvalsts un pienākums atzīt organizācijas juridisko personību izriet no līguma vai no paražu tiesībām.⁹ Gadījumā, ja Latvija nav organizācijas dalībvalsts, pacta tertii princips principā izslēgtu situāciju, kurā citām valstīm saistošās līgumtiesību vai paražu tiesību normas varētu uzlikt pienākumus Latvijai, kas nav piekritusi šiem pienākumiem.