Tiesnesim, kuram jāizšķir noteikts tiesisks strīds noteiktā tiesas procesā, ir jāmeklē konkrētajam gadījumam atbilstoša norma un ar iztulkošanas palīdzību jāpārbauda tās jēga, lai konstatētu, vai normā paredzētās tiesiskās sekas ir piemērojamas konkrētajam faktiskajam sastāvam.
Noslēdzot civiltiesisku darījumu, ārvalsts vēstniecība Latvijas Republikā ir identificējusi sevi kā pusi privāttiesiskajā līgumā, tādējādi atzīstot sevi par tiesībspējīgu slēgt darījumus un līdz ar to arī par tiesībspējīgu atbildēt par saistībām, kas izriet no noslēgtā līguma.
Strīdam par zaudējumu atlīdzību, kas radušies no nepienācīgi vai pavirši izpildīta civiltiesiska darījuma, ir privāttiesiska daba, un tas nav saistāms (neattiecas) ar valsts imunitātes principu, kas garantē diplomātisko pārstāvniecību publisko funkciju realizēšanu uzņemošajā valstī. 1961. gada 18. aprīļa Vīnes konvencijas par diplomātiskajiem sakariem 31. pants, kas nosaka diplomātiskā aģenta imunitāti, nav tulkojams paplašināti, attiecinot to arī uz diplomātisko pārstāvniecību, kas savas darbības nodrošināšanai slēdz civiltiesiskus darījumus uzņemošajā valstī.
Diplomātiskās pārstāvniecības imunitāte no izpildu darbībām nenozīmē imunitāti arī no uzņemošās valsts civilās jurisdikcijas attiecīgā strīda izšķiršanai tiesā.