Nobeigums. Sākums "JV" Nr. 20, 27.05.2008.

Laulības līgumi bija jāslēdz rakstiski, un Vidzemes pilsētās tie bija jāslēdz notariālā kārtībā vai jāapliecina pie notāra (BVLK III daļas 36. paragrāfs), bet pārējās Latvijas daļās tos varēja slēgt mājas kārtībā. Pēc 1937. gada CL, laulības līgumi jāslēdz notariālā vai uzrādījuma kārtībā. Lai laulības līgumiem piešķirtu saistošu spēku pret trešajām personām, tie ierakstāmi laulāto mantisko attiecību reģistrā un par nekustamo mantu arī zemesgrāmatās.⁶⁵ Šajā sakarā BVLK III daļa noteica: lai līgums iegūtu spēku attiecībā uz trešajām personām, tas jāizsludina apgabaltiesai, iespiežot trīs reizes sludinājumu "Valdības Vēstnesī" un vietējā avīzē. Bez tam šāds sludinājums pieliekams pie tiesas durvīm un izliekams tā notāra kantorī, kurš līgumu taisījis vai apstiprinājis.⁶⁶ Kā piemēru var minēt Senāta 1925. gada 26. marta spriedumu, kurā Senāts konstatē, ka ar laulāto pārcelšanos uz Vidzemes pilsētu starp viņiem nodibinājusies mantas kopība, taču laulātie ir noslēguši līgumu par laulāto mantas kopības atcelšanu. Apgabaltiesa konstatējusi, ka iesniegtais līgums nav BVLK III daļas 36. paragrāfa paredzētā kārtībā izsludināts Rīgā, kādēļ tas nav uzskatāms par saistošu prasītājas vīra kreditoram. Tālāk Senāts norāda, ka šaubu gadījumā visa laulāto dzīvoklī esošā manta Vidzemes pilsētās skaitās kā esoša laulāto kopējās mantas sastāvā un kā tāda atbild arī par vīra parādiem.⁶⁷

Attiecībā uz BVLK III daļā noteikto kārtību laulības un priekšlaulības līgumu izsludināšanai jāmin, ka tā nespēja nodrošināt to, ka ieinteresētās trešās personas – kreditori – būtu pienācīgi informēti par to, starp kuriem laulātajiem ir noslēgti līgumi. Kā 1927. gadā raksta D. Eljaševs: "Tāda kustamu mantu valdīšanas un īpašuma tiesību nesakrišana vienā personā var nodarīt trešajām personām smagus pārsteigumus un zaudējumus un ieved vispār neskaidrību personālā kredīta stāvoklī. [..] Šie izsludināšanas veidi nespēj iepazīstināt plašo publiku ar notikušo laulības līguma noslēgšanu."⁶⁸ Tāpat, esot spēkā BVLK III daļai, nācās saskarties ar situācijām, kad, lai izvairītos no atbildības par saistībām, tika slēgti laulības līgumi, kas, kā jau autore rakstīja, tika darīts ļoti plašos apmēros, kādēļ radās doma par nepieciešamību pēc vienota reģistra laulības līgumiem, kas arī tika realizēta ar 1937. gada CL.

Laulības līgumi plašos apmēros tika slēgti, pastāvot kā likumiskajai laulāto mantisko attiecību sistēmai laulāto mantas kopībai, kas bija spēkā Vidzemes pilsētās, bet, pieņemot 1937. gada CL, laulātos visā Latvijas teritorijā apmierināja likumiskā laulāto mantisko attiecību sistēma – laulāto mantas šķirtība, kādēļ laulības līgumi tika slēgti maz.

1.3.1. Visas laulāto mantas šķirtība

Visas laulāto mantas šķirtību BVLK III daļa neparedz. 1937. gada CL tā ir noteikta kā laulības līgumiskā forma, bet kā likumiskā laulāto mantisko attiecību sistēma tā bija noteikta Latgalē. Līdz 1938. gadam Latgalē spēkā esošajā Krievijas likumu kopojumu X sējuma 1. daļā tika noteikta visas mantas šķirtība starp laulātiem, katra laulātā visa manta bija viņa atsevišķā manta.⁶⁹ Katrs laulātais paturēja ne vien to mantu, kas viņam piederēja pirms laulības, bet arī laulības laikā iegūto. Pēc šīs sistēmas katrs laulātais varēja brīvi rīkoties un lietot savu mantu neatkarīgi no otra laulātā. Laulība laulāto mantiskās attiecībās nekādas pārgrozības neienesa.⁷⁰ Katrs laulātais piedalījās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumos samērīgi ar savu mantas stāvokli un par saviem parādiem katrs laulātais atbildēja ar savu mantu (1937. gada CL 120., 121. p.). Vīrs tikai ar klusi vai atklāti izteiktu sievas piekrišanu varēja pārvaldīt sievas mantu uz vispārēja pamata bez lietošanas tiesībām, dodot norēķinu, bet sievai katrā laikā bija tiesība viņam šo pārvaldību un lietošanu atņemt. Jāpiezīmē, ka vīra pārvaldīšanas tiesības, kuras sieva var piešķirt vīram pie visas laulāto mantas šķirtības sistēmas, nekādā gadījumā nav identificējamas ar vīra pārvaldīšanas un lietošanas tiesībām 1937. gada CL likumiskajā laulāto mantisko attiecību sistēmā – laulāto mantas šķirtībā.

Mantas šķirtības līguma objekts ir visa abu laulāto manta. Šādu līgumu nevar slēgt attiecībā uz laulāto mantas daļu. Tas secināms no 1937.gada CL ceturtās apakšnodaļas 2. nodalījuma virsraksta "Visas laulāto mantas šķirtība".

Īpašuma tiesības uz otra laulātā mantu iegūstamas uz vispārēja pamata, t. i., saistību un lietu tiesībās paredzētajos īpašuma iegūšanas gadījumos.⁷¹

Laulāto visas mantas šķirtības sistēmā 1937. gada CL, tāpat kā Latgalē līdz 1938. gadam spēkā esošajā Krievijas likumu kopojumu X sējuma 1. daļā, atsevišķā manta laulātiem nebija paredzēta, jo katra laulātā visa manta bija viņa atsevišķā manta.⁷² Pie uzskata, ka, pastāvot starp laulātiem visas mantas šķirtības sistēmai, nevar būt laulāto atsevišķā manta, turējās arī Rīgas miertiesneši, kuriem piekrita laulības līgumu reģistrācija Rīgā, un nevienā šķirtas mantas reģistrācijas gadījumā nav reģistrēta laulātā atsevišķa manta.