Zvērināta advokāta palīdze Evelīna Baumane–Šķerberga:

Referāts "Kukuļošana kā korupcijas sastāvdaļa" nolasīts Latvijas zvērinātu advokātu palīgu konferencē 1999. gada 6. septembrī

Laika gaitā dažādās valstīs un kultūrās ir izstrādāts noteikts viedoklis par korupcijas saturu, kas visur ir līdzīgs, proti:

• korupcija ir kaut kas nepareizs, šis fakts balstās uz cilvēku iekšējo ētisko pārliecību;

• korupcija nav tik acīmredzama kā, piemēram, zādzība vai slepkavība;

• vienmēr ir vajadzīgi pragmatiskie argumenti kā pierādījumi, lai pierādītu, ka korupcija ir kas nepareizs;

• argumentiem jābūt saistītiem ar korupcijas sekām un korupcijas ietekmi uz cilvēku dzīvi, jo parasti korupcijas sekas izraisa citas netaisnības sabiedriskajā dzīvē.1

Pret korupciju var veiksmīgi cīnīties gan tie cilvēki, kas pret to vēršas, ietekmējoties no savas valsts vēsturiskajām un reliģiozajām tradīcijām, kuras propagandē taisnību, gan tie cilvēki, kas noraida visas tradīcijas, bet pieņem argumentus, kuru pamatā ir pragmatisms un rūpes par sabiedrības nākotni.

Korupcijai var būt politiskas, sociālas un ekonomiskas sekas.

Korumpētie indivīdi palīdz politiskajai elitei turēt varu savās rokās. Ilgākā laika periodā sabiedrībā sāk parādīties dusmas un neapmierinātība ar netaisnīgu labumu sadali un kaitējumu, kas tiek nodarīts dažiem sabiedrības slāņiem. Tas liek korupcijai politiskajā jomā mainīt savas formas. Korupcija spēj sagraut jebkuras valsts ekonomiku, jo tā ir sociāli graujoša un politiski destabilizējoša. Dažreiz tiek diskutēts par to, ka ne vienmēr korupcija ekonomikā ir virzīta uz iznīcināšanu, dažkārt no tās ir kāds labums valsts ekonomikai kopumā, jo tā ļauj ātrāk sasniegt kādus mērķus, ignorējot lieku birokrātismu. Tomēr neviens zinātnisks un socioloģisks pētījums nav pierādījis ekonomikas uzplaukumu valstīs, kur ir lielāks korupcijas attīstības līmenis.

Korupcijai var būt gadījuma raksturs, jo, piemēram, ne visi dod kukuļus — tā ir katra indivīda personiska izvēle. Tomēr iespēja ņemt un dot kukuļus rada sistemātiskumu, kukuļošana kļūst par sociāli pieņemamu parādību, līdz ar to daudzi sāk dot un ņemt kukuļus aiz pieraduma, kukuļdevējiem un kukuļņēmējiem izdodas arvien biežāk palikt nesodītiem, sabiedrības struktūra kļūst vāja, un tā piedzīvo straujas politiskās pārmaiņas. Sabiedrībā sāk valdīt uzskats, ka "visi ir korumpēti, ka visi ņem kukuļus". Tik tiešām, lai saņemtu subsīdijas, kredītus, dabūtu izdevīgus kontraktus, cilvēkiem rodas nepieciešamība dot kukuļus.