Viens no galvenajiem juristu uzdevumiem konstitucionālo tiesību jomā ir konstitūcijas iztulkošana.¹ Taču konstitūcijas interpretācija nav tikai juristu kompetencē esošs jautājums. Konstitūcija ir ne vien juridisks, bet arī politisks dokuments, kas noteic konstitucionālās iekārtas politiskās filozofijas pamatus un nozīmīgākās vērtības.² Līdz ar to arī konstitūcijas interpretācija ikvienā valstī ir ne tikai juridiska, bet arī politiska darbība. Konstitūcijas normu interpretācijā būtisks devums ir arī politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Viņu paustie viedokļi un vērtējumi par konstitūcijas normu iespējamo saturu bieži vien ir nozīmīgs konstitūcijas interpretācijas avots.³

Latvijas Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme⁴ vēl joprojām ir spēkā esoša Latvijas valsts konstitūcija. Lai gan tās darbība 1934. gada 15. maija apvērsuma dēļ tika apturēta, savukārt 1940. gada vasarā PSRS īstenotās agresijas rezultātā Latvijas valstiskums prettiesiski tika pārtraukts, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Satversmes darbība tika atjaunota pilnā apjomā. Pēc Satversmes darbības atjaunošanas tajā veikti atsevišķi grozījumi, taču Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtais teksts principiāli nav grozīts.

Šā iemesla dēļ mūsdienu Satversmes piemērošanas praksē noderīgs avots ir starpkaru perioda juristu un politiķu izteikumi par Satversmes normu saturu. Atsauces uz šajā laikā tapušiem juristu rakstiem, kā arī politiķu debatēm bieži tiek izmantotas gan Satversmes tiesas spriedumos, gan arī mūsdienu juristu rakstos.⁵

Raksti par Satversmi un tās interpretācijas iespējām tapa arī pēc Latvijas okupācijas. Trimdā publicēti vairāki raksti, kas veltīti Latvijas konstitucionālo tiesību jautājumiem. Piemēram, trimdā publicēts vienīgais Satversmes visu nodaļu komentārs.⁶ Diemžēl pēc neatkarības atjaunošanas trimdas ieguldījums Satversmes interpretācijā līdz šim nav sistemātiski pētīts un apzināts. Kā pavērsiens trimdā tapušo rakstu izmantošanā Satversmes interpretācijā minams Satversmes tiesas spriedums t. s. Robežlīguma lietā.⁷

Šajā rakstā autors aplūkos nozīmīgākos viedokļus konstitucionālo tiesību jautājumos, kurus izteikusi viena latviešu trimdas daļa – latgalieši. Latgaliešu attiecības ar Latvijas valsti un Satversmi starpkaru periodā ir bijušas pietiekami komplicētas, lai trimdā post factum paustais viedoklis būtu interesants aspekts Latvijas konstitucionālo tiesību vēsturē. Arī Satversmes tiesa spriedumā Robežlīguma lietā četras reizes atsaukusies uz latgaliešu trimdas autoru secinājumiem.⁸

Trimdā tapušie latgaliešu raksti par Satversmi saturiski iedalāmi divās daļās. Vienā daļā no tiem vairāk aplūkota Satversmes tapšana un piemērošana Latvijā, kā arī latgaliešu līdzdalība Satversmes tapšanā.⁹ Savukārt otra daļa veltīta Satversmes spēkā esamības un tās nākotnes jautājumiem.¹⁰

Latvijas kontinuitāte

Visupirms ikvienam trimdā bija nepieciešams formulēt savu attieksmi pret 1940. gada vasaras notikumiem un Latvijas Republikas iekļaušanu PSRS sastāvā. Latgaliešu trimdā šajā aspektā nav nekādu domstarpību.

Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītājs trimdā bīskaps Jāzeps Rancāns aicināja "sargāt [..] satversmi, kas ir Latvijas tiesiskais pamats, un kopā ar mūsu sūtņiem darīt visu iespējamo neatkarīgās Latvijas aizstāvēšanai un atbrīvošanai".¹¹ J. Rancāns neatzina Latvijas pievienošanu PSRS, un trimdā aktīvi darbojās, lai panāktu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņš pauda pārliecību, ka "mysu stōvūklis ir lobōks nakai tys beja 1918. godā, pošlaik mums ir ōrzemēs sovi syutni, ir satvērsme [..] Latvija beja, Latvija byus".¹²

Līdzās pazīstamākajam latgaliešu trimdas politiķim tādu pašu viedokli pauda citi autori. Piemēram, A. Vonogsalīts 1947. gadā rakstīja: "Myusu dzimtine ir gon bejuse un ir vēļ tagad okupāta, bet ar tū Latvijas vaļsts nimoz nav iznycynōta un turpynoj jūprūjom pastōvēt. [..] Uz satvērsmē paradzātā kōrteibā pījimtū lykumu pamata jūprūjom dorbojās myusu syutnīceiba, konsulati, Sorkonais Krysts un cyti īstōdejumi."¹³

Vērtējot Latvijas Republikas valstiskuma pārtraukšanas prettiesiskumu, latgaliešu trimdas pozīcija saskanēja ar kopēju latviešu trimdas viedokli. Jau 1940. gada vasarā Latvijas sūtņi Londonā un Vašingtonā Kārlis Zariņš un Alfrēds Bīlmanis ar notām protestēja pret Latvijas iekļaušanu PSRS, paužot viedokli, ka tas notiek ar bruņota spēka palīdzību, pārkāpjot Satversmes un starptautisko tiesību normas, kā arī ignorējot Latvijas tautas gribu.¹⁴ Faktu, ka Latvijas valstiskums pārtraukts, pārkāpjot Satversmes un starptautisko tiesību normas, savā atzinumā konstatēja trimdā esošie Latvijas Senāta senatori. Viņi arī norādīja, ka Latvija kā valsts nav likvidēta un turpina pastāvēt de iure.¹⁵

Vienotais latviešu trimdas viedoklis lielā mērā izveidoja Latvijas nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu, uz kuru pamatojoties arī tika atjaunota Latvijas valsts neatkarība.¹⁶

Satversmes spēkā esamība

Līdztekus jautājumam par Latvijas Republikas pastāvēšanu de iure bija risināms jautājums par Satversmes spēkā esamību. Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma rezultātā tā tika apturēta līdz jaunas Satversmes pieņemšanai. Tā kā līdz Latvijas pievienošanai PSRS jauna konstitūcija netika pieņemta, trimdai vajadzēja formulēt savu attieksmi pret 1922. gada Satversmi.

J. Rancāns uzsvēra, ka Satversme esot jāglabā kā svētums.¹⁷ Līdzīgs bija arī latgaliešu trimdas viedoklis. A. Vonogsalīts rakstīja: "Satvērsmes pastōvēšonas laikā tei nav ni atcalta, ni tykuse reformāta. Myusu radzamōkī vaļsts veiri un politiki vīnmār pastreipoj, ka vīneigais, kas mums ir palicis pōri un ap kū vysim joapsavīnoj, ir myusu karūgs un myusu 1922. goda satvērsme. [..] Latvijas demokratiskōs republikas satvērsme ir jūprūjom spākā, tei globojama kai svātōkais dōrgums un nūteikšana par satvērsmes grūzeišonu ir un byus vīneigi pošai tautai atbreivōtā, breivā Latvijā."¹⁸ Arī F. Teirumnīks uzsvēra, ka Satversme esot jāņem par pamatu Latvijas valsts iekārtas turpmākai veidošanai pēc neatkarības atgūšanas.¹⁹

Latviešu trimdas daļā viedoklis par Satversmes spēkā esamību nebija tik vienprātīgs. Daļa latviešu trimdas līdzīgi latgaliešu trimdai uzskatīja, ka Satversme ir pilnībā spēkā esoša un uz tās pamata atjaunojams Latvijas valstiskums de facto.²⁰ Jo sevišķi Latvijas Senāta senatori savā atzinumā konstatēja, ka Satversme ir spēkā esoša un nosaka Latvijas valsts tiesisko iekārtu.²¹

Turpretī daļa latviešu trimdas neatzina Satversmes spēkā esamību un turpināja Kārļa Ulmaņa režīma pieeju konstitūcijas jautājumam (piemēram, Alfrēds Bērziņš, Alfrēds Valdmanis, Jānis Labsvīrs u. c.). Šī trimdas daļa atzina tikai atsevišķu Satversmes principu, nevis pašas Satversmes spēkā esamību.²² Šo viedokli atbalstīja arī Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš: "[1934. gadā Saeimas] pilnvaras izbeidzās, nāca cits režīms, kuru atzina visa pasaule. [..] Latvijas Satversme ārzemēs nav spēkā. Neviens nav atzinis parlamentāriešus. 1934. gadā to pilnvaras izbeidzās, un deputāti saņēma pensijas."²³

Latgalieši šim viedoklim kategoriski nepiekrita un ar to polemizēja. Jau 1947. gadā A. Vonogsalīts rakstīja: "Latvīšu bēgļu vydā, sevišķi bēgļu centrālūs organūs, ir cylvāki, kam nepateik demokrātiska Latvija, bet tōs vītā jī grybātu vēļ reizi pi izdeveibas restaurēt autoritaru režimu. Pi mynātōs bēgļu kategorijas pīdar arī tī, kas mādz saceit, ka Latvijas satversme ir atcalta. [..] nūmetnēs un centralajūs organūs ir ļaudis, kas vēļ tagad gūdynoj tūs laikus un vaļdeitōjus, kuri lauze Latvijas satversmi, atjēme tautai tīseibas un vaļdeja bez tautas pylnvarom, un šī ļaudis ari nōkūtnes Latvijā dūmoj valdeit pēc 1934. g. 15. maja gora."²⁴ Savukārt M. Bukšs kritizēja Satversmes principu koncepciju: "Satversmes vītā trymdā ir radeits jēdziņs "satversmes principi". [..] "Satversmes principi" ir lelōkais nonsenss, kaidu trymdas ulmanīši ir varējuši izdūmōt. [..] veidōt "augstōkū" Latvijas pōrstāvnīceibu trymdā, kas atzeist tikai "satversmes principus", ir tikai "zemnīku gyušona" un pīdōvōjums pērkt syvānu maisā. [..] Tei ir tikai styurēšona uz beznūteikumu varas sagrōbšonu."²⁵

Latgalieši, protams, neuzskatīja, ka 1922. gada Satversme ir ideāla. Trimdas rakstos daudz runāts par Satversmes trūkumiem un iespējamiem uzlabojumiem. Kā nozīmīgākos trūkumus latgaliešu trimdā identificēja pārāk centralizēto valsts varu, pieprasot Latvijas valsts decentralizāciju, kā arī liberālo vēlēšanu sistēmu. Tika prasīta vēlēšanu sistēmas reforma, līdztekus samazinot kvoruma prasības tautas nobalsošanai.²⁶ Tāpat tika rosināts palielināt Valsts prezidenta pilnvaras,²⁷ kā arī pārskatīt deputātu neaizskaramības noteikumus.²⁸ Taču, pēc latgaliešu trimdas ieskata, visas šīs reformas varēja izdarīt tikai Latvijas tauta pēc neatkarības atjaunošanas. Līdz tam laikam Satversme uzskatāma par pilnībā spēkā esošu.

Satversmes 3. pants

Satversmes izstrādāšanas laikā latgaliešu deputāti centās panākt, ka Satversmē tiktu iestrādāta Latgales apgabala pašpārvalde.²⁹ Latgaliešu prasības tika noraidītas, izvēloties veidot centralizētu valsti un nepiešķirot atsevišķiem valsts apgabaliem pašpārvaldes tiesības.

Satversmes sapulces deputātu vairākums Satversmē iestrādāja visu latviešu apdzīvoto apgabalu – Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales – vienotības principu. Satversmē tika ietverts 3. pants, kas noteic: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Latgale." Taču ar latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanas vienā valstiskā vienībā prasību vēsturiski saistītā prasība pēc katra apgabala pašvaldības Satversmes sapulcē netika akceptēta.³⁰

Līdz šim Satversmes 3. pantam vienmēr ir tikusi piešķirta tikai ārēja dimensija, proti, tas nosakot Latvijas valsts teritoriju un valsts robežas attiecībās ar citām valstīm.³¹ Taču, pamatojoties uz latgaliešu trimdā tapušajiem pētījumiem, Satversmes tiesa ir iezīmējusi arī Satversmes 3. panta iekšējo dimensiju: "Satversmes 3. pantā, paredzot latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanu kopējā valstī, Satversmes sapulce ir saglabājusi Latvijas valsts vēsturisko dalījumu Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Lemjot valsts lietas, jāņem vērā, ka vienoto Latvijas valsti vēsturiski izveidojuši četri latviešu apdzīvotie apgabali."³²

Satversmes tiesas secinājumu, kurš gan ir diezgan strups un vispārīgs, interpretējot kopsakarā ar M. Bukša rakstiem, uz kuriem Satversmes tiesa atsaukusies, var secināt, ka Satversmes tiesa saskatījusi Satversmes 3. pantā Satversmes sapulces gribu rezervēt atsevišķas tiesības apgabaliem. Šādā aspektā var secināt, ka, pēc Satversmes sapulces un nu jau arī pēc Satversmes tiesas ieskata, lemjot valsts iekšējās lietas, likumdevējam jāņem vērā, ka Latvijas vienoto valsti vēsturiski izveidojušas četras latviešu apdzīvotās zemes, starp kurām Latvijas izveidošanas laikā ir pastāvējušas un vēl joprojām pastāv zināmas atšķirības. Tādā veidā Satversmē ir saglabāta decentralizētas valsts ideja, kas lēmumu pieņemšanā prasa respektēt Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales vēsturiskās attīstības savdabību.

Tieši šajā aspektā konstatējams nozīmīgākais latgaliešu trimdas devums Satversmes interpretācijā. Satversmes tiesa Satversmes 3. panta iekšējās dimensijas interpretācijā ir tikai iezīmējusi pirmos pieturas punktus; domājams, turpmākajā tiesas judikatūrā varētu sagaidīt šo tēžu izvērsumu jau konkrētās lietās.

Secinājumi

Latgaliešu attiecības ar Satversmi ir pietiekami komplicētas. Nozīmīgākās latgaliešu deputātu prasības par Latgales pašpārvaldi un Dieva minēšanu Satversmes preambulā Satversmes sapulces vairākums noraidīja.³³ Šā iemesla dēļ latgaliešu deputāti atturējās balsojumā par Satversmes II daļas, kas paredzēja cilvēka un pilsoņa tiesības, pieņemšanu galīgajā lasījumā, kā arī izturējās rezervēti pret pieņemto Satversmi.

Tomēr vēsturiski tieši latgaliešu politiķi un sabiedriskie darbinieki gan parlamentārisma laikā, gan arī trimdā viskonsekventāk aizstāvēja Satversmi kā Latvijas valsts pamatlikumu. Kā rakstīja M. Bukšs: "Nasaverūt uz tū, ka latgaļi Satversmes Sapuļcē, tai saceit, tyka izpārti, un ka latgaļi pi Latvijas Satversmes pījimšonas atsatureja nu bolsōšanas, taidā veidā protesteidami pret jūs interešu nūdūšonu un paturādami sev breivas rūkas nōkūtnē, tūmār latgaļi ir bejuši un palykuši lojali kai pret pošu valsti, tai ari jōs satversmi."³⁴

Latgaliešu trimdas rakstos nepārprotami aizstāvēta un atzīta Latvijas valsts nepārtrauktība un Satversmes spēkā esamība. Tāpat pausts viedoklis, ka Latvijas neatkarība atjaunojama un valsts veidojama, pamatojoties uz Satversmi.

¹ Robbers G. An Introduction to German Law. 3rd ed. Baden-Baden: Nomos Verlagsgesellschaft, 2003, p. 25. Citēts pēc: Balodis R. Latvijas Republikas konstitucionālo tiesību evolūcija un transformācija 20.–21. gadsimta mijā. Grām.: Tiesību harmonizācija Baltijas jūras reģionā 20.–21. gadsimta mijā. Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, 2006, 444. lpp.

² Plašāk sk.: Balodis R. Valsts un Baznīca. Rīga: Nordik, 2000, 159. lpp.; Jarašiūnas E. Nuo pirmosios iki naujausių konstitucijų: keletas minčių apie konstitucinio reguliavimo raidą. Grām.: Šiuolaikinė konstitūcija: studijos apie užsienio šalių konstitucinį regulavimą. Kolektyvinė monografija. Vilnius: Mykolo Romerio universitetas, 2005, p. 14–15.; Баглай М.В. Конституционное право Российской Федерации. 4-е изд. Москва: Норма, 2004, с. 64–73

³ Sal.: Lazersons M. "Konstitucionālā" likumdošana un Saeimas publisko tiesību komisija. Jurists, 1928, Nr. 7, 197.–200. sl.

⁴ Latvijas Republikas Satversme. Valdības Vēstnesis, Nr. 141, 30.06.1922.

⁵ Plašāk sk.: Pleps J. Berga Satversmes grozījumu projekti. Jurista Vārds, Nr. 15 (418), 11.04.2006.

⁶ Vanags K. Latvijas valsts Satversme. Valka: L. Rumaka apgāds, 1948.

⁷ Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 "Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam". Latvijas Vēstnesis, Nr. 193(3769), 30.11.2007.

⁸ Sk. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 33.1., 38.2., 39.2. un 39.3. punktu.

⁹ Bukšs M. Satversmes izstrōdōšona un Latgolas pōrstōvu uzskoti par tū. Dzeive, 1953, Nr. 13, 25.–28. lpp.; Bukšs M. Latvijas apvīnōšonas kongresi kai satversmes pamatu licēji. Dzeive, 1967, Nr. 82, 3.–11. lpp.; Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 3.–10. lpp.

¹⁰ Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, 1947, Nr. 40, 1.–3. lpp.; Teirumnīks F. Aizmērstō Satversme. Acta Latgalica, 1993, Nr. 8, 194.–199. lpp.; Puisāns T. Latvijas Satversme (1922). Vēsturnieka komentārs. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1993, Nr. 2(547), 38.–44. lpp.

¹¹ Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Biogrāfiskas studijas. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1985, 228. lpp.

¹² Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, 1947, Nr. 40, 2.–3. lpp.

¹³ Turpat, 3. lpp.

¹⁴ Bilmanis A. (ed.) Latvian – Russian Relations. Documents. Second printing. Lincoln: Augstums Printing Service, Inc., 1978, p. 209–211.

¹⁵ Senatoru atzinums. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 188.–196. lpp.

¹⁶ Skat. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 31. – 34. punktu.

¹⁷ Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Biogrāfiskas studijas. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1985, 228. lpp.

¹⁸ Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, 1947, Nr. 40, 2.–3. lpp.

¹⁹ Teirumnīks F. Aizmērstō Satversme. Acta Latgalica, 1993, Nr. 8, 199. lpp.

²⁰ Abakuks A. Atjaunotās Latvijas pamatlikums – satversme. Daugavas Vanagi, 1963, Nr. 2, 5.–6. lpp.; Berķis A. Latvijas Satversme. Trimdas Skola, 1961, Nr. 19, 722. lpp.

²¹ Senatoru atzinums. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 188.–196. lpp.

²² Plašāk sk.: Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, 1947, Nr. 40, 1. lpp.; Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 8. lpp.; Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Biogrāfiskas studijas. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1985, 228. lpp.; Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 200.–239. lpp.

²³ Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. Grām.: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. [B. v.]: Astras apgāds, 1973, 221. –236. lpp.

²⁴ Vonogsalīts A. Latvijas satversmes 25 godu atcerei. Latgola, 1947, Nr. 40, 1. lpp.

²⁵ Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 8. lpp.

²⁶ Turpat, 7.–8. lpp.

²⁷ Teirumnīks F. Aizmērstō Satversme. Acta Latgalica, 1993, Nr. 8, 199. lpp.

²⁸ Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 8. lpp.

²⁹ Bukšs M. Satversmes izstrōdōšona un Latgolas pōrstōvu uzskoti par tū. Dzeive, 1953, Nr. 13, 25–27. lpp.; Goba I. Latgales pašpārvaldes priekšlikums Latvijas Republikas Satversmes sapulcē (1920–1922). Grām.: Vēsture: avoti un cilvēki. Humanitārās fakultātes XVI starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture X. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds "Saule". 2007, 81.–88. lpp.

³⁰ Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 3.–4. lpp.

³¹ Pastars E., Pleps J. Politiķi Satversmes slazdos. Diena, 08.02.2007., 2. lpp.

³² Sk. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 40.5. punktu.

³³ Bukšs M. Satversmes izstrōdōšona un Latgolas pōrstōvu uzskoti par tū. Dzeive, 1953, Nr. 13, 25–28. lpp.

³⁴ Bukšs M. Satversmes sapuļce un Latvijas Satversme. Dzeive, 1970, Nr. 100, 6. lpp.