I. Varas dalīšana un konstitūcijas augstākais juridiskais spēks

Varas dalīšana ir valsts varas organizācijas pamatprincips, kam vajadzētu novērst tās ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī nodrošināt pilsoņu brīvību. Svarīgs varas dalīšanas pirmsākums ir jauktās konstitūcijas koncepcija, ko dažādos variantos attīstīja antīkā filozofija, skaidroja viduslaikos un jaunajos laikos, līdz tā ieguva praktisku nozīmi.¹

Idejai par valdītāja varas dalīšanu ir divas būtībā atšķirīgas izpausmes. Valsts varas dalīšana un iedalījums var notikt, par bāzi ņemot reālus, sociālus un politiskus spēkus, kuru valdīšanas tiesības tiek sabalansētas, savstarpēji ierobežojot varu. Šī varas dalīšanas materiālā koncepcija, ko pārstāv Monteskjē,² atšķiras no funkcionālā vienotās valsts varas iedalījuma. Ar šo koncepciju mēs regulāri sastopamies mūsdienās. Tautas suverenitātes dibināta un kā vienota paredzētā valsts vara tiek īstenota, dalot to klasiskajās funkcijas: likumdošana, izpildvara un tiesu vara. Konkrēto valsts funkciju dalījumu nosaka attiecīgā konstitūcija.

Jau Francijas Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijas 16. pantā 1789. gadā bija noteikts: "Katrai sabiedrībai, kurā nav nodrošināta tiesību garantija un noteikta varu dalīšana, nav konstitūcijas." Garantējot tiesības, vienlaikus valsts varai tiek noteiktas robežas. Konstitūcija, kas radusies ar tautas konstitūcijas devēja varu, ir valsts organizācijas pamatstatūti, kuri ir saistoši funkciju pildītājiem. Suverēnam piemītošā konstitūcijas devēja vara iedibina un ierobežo valsts varu, organizē to, piešķir kompetences un nosaka, kā tiek realizēta valsts vara.

Konstitūcija ir saistoša ar konstitūciju izveidotajai valsts varai. Likumdošana kā valsts varas nozare nav izņēmums, arī tā ir pakļauta konstitūcijai. Konstitūcija kā lex fundamentalis³ pārņem senāku ideju par prioritāti un to attiecina uz visu valsts tiesisko pamatkārtību.⁴ Pamatkārtība noteic, "ka valsts drīkst uz saviem pilsoņiem iedarboties tikai iepriekš noteiktu likumu robežās. Konstitūcija ierobežo valsts varas īstenošanas formas un nosacījumus; tā izslēdz varu, kas tiek realizēta ārpus šiem nosacījumiem un formām".⁵ Varas dalīšanas priekšnosacījums ir konstitūcijas augstākais juridiskais spēks; citādi varas dalīšana atrastos praksē spēcīgākās valsts varas institūcijas dispozīcijā. Katrā federālā valstī, kas pelnījusi šādu apzīmējumu, kompetencēm jābūt sadalītām starp federāciju un pavalstīm un jābūt nodrošinātam attiecīgam finanšu sadalījumam. Abus punktus nosaka federācijas konstitūcija. Šāds vertikāls varas dalījums nodrošināms ar augstākām tiesībām, ja federālajai sistēmai nav jāatrodas federālā likumdevēja brīvā dispozīcijā.⁶ Federālās valstis ir apliecinājušas sevi kā konstitūcijas augstākā juridiskā spēka idejas būtiskas virzītājas. To nosaka valsts funkciju realizētāju ieinteresētība federālo konstitucionālo tiesību augstākajā juridiskajā spēkā, lai federālā likumdevēja vienkāršs vairākums nevarētu tiem atņemt ar konstitucionālajām tiesībām noteiktās kompetences.⁷

Problemātiski ir tas, kā iespējams nodrošināt varas dalīšanu, kādu to nosaka konstitūcija. Cerība uz automātisku nodrošinājumu ar konstitucionāltiesiski regulētu valsts institūciju saspēli bieži izrādās mānīga.