Kriminālistikai kā objektīvu zināšanu sistēmai attīstoties paredzēts sasniegt zinātniskas teorijas stadiju. 20. gadsimta beigās daži padomju kriminālisti paziņoja par kriminālistikas vispārējās teorijas izveidi. Šīs "kriminālistikas vispārējās teorijas" pamatā tika likta neapstrīdamā "ļeņiniskās atspoguļošanās teorijas" dogma kā K. Marksa idejas par darbības pieejas izzināšanā brīvas interpretācijas rezultāts. Padomju kriminālistu piedāvātajā zināšanu sistēmā atrodamas vairākas loģiskas pretrunas, kā arī pamatapgalvojumu nepietiekams teorētiskais pamatojums. Šis apstāklis vispirms ir apliecinājums tam, ka apgalvojumi par zinātniskas teorijas izveidi bijuši tikai deklarācija. Mūsdienu kriminālistikas stāvoklis norāda, ka kriminālistikas teorijas pamatu, kriminālistiskās izzināšanas procesa pamatelementu formulēšana nav pabeigta.

Nevarētu piekrist A. Eksarhopulo¹ apgalvojumam, ka H. Grosa veiktais pirmais sistematizētais kriminālistisko zināšanu izklāsts ieguvis tiesības saukties par zinātni. Jau H. Grosa darba nosaukums "Handbuch für Untersuchungsrichter" norāda uz izklāstītā raksturu – tas ir noteiktu zināšanu utilitāra izmantošana. Viena no zināšanu zinātniskuma obligātām prasībām ir zināšanu teoretizācija. Zinātne ir zinātniskas teorijas augstākā attīstības pakāpe, taču H. Grosa darba saturs norāda tikai uz empīriskā materiāla (kas saistīts ar tiesu izmeklētāja darba praktiskajiem aspektiem) sākotnēju vispārināšanu un klasifikāciju.

Kādu zināšanu iekļaušana zinātnisku zināšanu sistēmā raksturīga ar to, ka nepieciešams ne tikai precīzi noteikt šo zināšanu vietu zinātnisku teoriju sistēmā, bet arī skaidri noteikt tā zinātniskās izzināšanas procesa pamatelementus, kurā šīs zināšanas tiks izmantotas.