Tieslietu ministrijas izveidotā darba grupa, kas strādāja pie grozījumiem Administratīvā procesa likumā, ir ierosinājusi likumā ietvert jaunu 191.1 pantu, kas ļautu tiesai atteikties izskatīt acīmredzami nepamatotus pieteikumus. Panta mērķis ir samazināt administratīvo lietu noslodzi un sekmēt pamatoto pieteikumu ātrāku izskatīšanu. Latvijas likumos, kas regulē procesu tiesās, līdz šim šāds instruments nav bijis iestrādāts. Tāpēc šā raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar līdzīgu pieredzi citās valstīs, ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām attiecīgajā jautājumā, darba grupas piedāvāto risinājumu, kā arī rosināt diskusiju par šāda panta nepieciešamību un iespējamiem tā uzlabojumiem. Raksta daļa, kas attiecas uz citu valstu regulējumu, lielā mērā balstās uz recenzētu zinātnisko pētījumu, kas rudenī tiks publicēts krājumā “Latvijas Universitātes Raksti”.
Problēmas ieskicējums
Uz administratīvo tiesu persona parasti nāk, ja tai ir nobriedis nopietns vai principiāls strīds ar valsts pārvaldes iestādi. Par privātpersonu pasivitāti savu tiesību aizstāvībai nav iemesla sūdzēties, par ko liecina administratīvajās tiesās iesniegto pieteikumu statistika.1 Šī tendence visnotaļ uzskatāma par pozitīvu, it īpaši tāpēc, ka administratīvās tiesas, pat ja neatceļ iestādes lēmumu, tomēr mēdz norādīt uz iestādes administratīvajā procesā pieļautajām kļūdām. Tādā veidā tiek uzlabota valsts pārvaldes darbība kopumā. Vērojams, ka, kopš sāka darboties administratīvās tiesas, administratīvo aktu pamatojums kļūst arvien labāks, procesa dalībnieki vairāk tiek uzklausīti, administratīvajos aktos tiek precīzāk uzskaitītas piemērojamās tiesību normas utt.
Tomēr lielais pieteikumu skaits radījis arī negatīvas sekas – administratīvo lietu izskatīšanas termiņi ir salīdzinoši ilgi, pirmās instances tiesa lietu pēc tās pieņemšanas tiesā var izskatīt tikai pēc gada. Ja tiesas spriedums tiek pārsūdzēts apelācijas un kasācijas instancē, lietas izskatīšanas kopīgais ilgums var būt četri gadi.
Tiesu pārslodzi veicina arī atsevišķu īpaši aktīvu pieteicēju daudzkārtējie pieteikumi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
