I. Sociāli atbildīgas valsts principa nozīme un izcelsme

Princips ar līdzīgu nosaukumu ir pazīstams arī citās valstīs. Bieži tas tiek uzskatīts par vienu no pamatprincipiem, kas nosaka valsts struktūru, un kā tāds arī ir nostiprināts šo valstu konstitūcijās. Tā, piemēram, Vācijas Federālās Republikas Pamatlikuma 20. pants noteic, ka Vācijas Federālā Republika ir demokrātiska un sociāla federāla valsts. Savukārt Pamatlikuma 28. panta pirmajā daļā tiek runāts par republikāniskas, demokrātiskas un sociālas tiesiskas valsts principiem. Francijas Republikas Konstitūcijas 1. pantā ir teikts, ka Francija ir nedalāma, sekulāra, demokrātiska un sociāla republika. Arī Krievijas Federācijas Konstitūcijas 7. pantā norādīts, ka tā ir sociāla valsts. Igaunijas Republikas un Polijas Republikas konstitūcijās tiek runāts par sociālo taisnīgumu. Tā, Igaunijas Republikas Konstitūcijas 10. pantā ir minēts uz sociālā taisnīguma balstītas valsts princips. Savukārt Polijas Republikas Konstitūcijas 2. pants noteic, ka Polijas Republika ir demokrātiska tiesiska valsts, kas realizē sociālā taisnīguma principu. Taču par sociāli atbildīgu valsti var uzskatīt arī tādu, kuras konstitūcijā tas nav tieši norādīts. Tā, piemēram, Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa, interpretējot Konstitūcijas 52. pantu, kas paredz valsts pienākumu garantēt tiesības uz pensiju un sociālo palīdzību noteiktos gadījumos, vairākkārt savos spriedumos ir atzinusi, ka Lietuva ir sociāli orientēta valsts.

Sociāli atbildīgas valsts principu zināmā mērā var uzskatīt par pretstatu liberālisma idejām, kas valstij atvēlēja tikai naktssarga lomu.³ Šī principa izcelsme tiek saistīta ar 19. gadsimtu, kad kā atbilde uz industriālo revolūciju un strādnieku prasībām radās ideja, ka valstij ir pienākums rūpēties par tās iedzīvotājiem, regulējot sociālo un ekonomikas jomu. Kā spilgtu piemēru tam var minēt Oto fon Bismarka ieviesto sociālo apdrošināšanu 19. gadsimtā Vācijā.⁴ Savukārt Lielbritānijā, lai arī zināmi valsts mēģinājumi rūpēties par iedzīvotāju sociālo nodrošinājumu pastāvēja jau agrāk, sociāli atbildīgas valsts ideja tiek saistīta ar lorda Beveridža 1942. gada ziņojumu⁵ par sociālo drošību.⁶ Tādējādi tika atzīts, ka valstij var būt ne tikai tiesības, bet arī pienākums būt aktīvai un iejaukties ar regulējumu sabiedrības dzīvē.

Arī starptautiskā līmenī sociāli atbildīgas valsts ideja ir guvusi nostiprinājumu. Jau 1919. gadā tika nodibināta Starptautiskā darba organizācija, kas šobrīd ir pieņēmusi gandrīz 200 konvenciju, kas noteic dalībvalstu pienākumus tādās jomās kā darba apstākļi, darba līgumu slēgšana, arodbiedrību brīvība, sociālā drošība u. tml. 1948. gadā tika pieņemta ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurā ir ietvertas arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Savukārt 1966. gadā tika pieņemts ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, un no tā dalībvalstīm izriet vairāki pienākumi ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jomā, tostarp arī pienākums aizsargāt šīs personu tiesības pret citu privātpersonu veiktiem aizskārumiem, gan pieņemot attiecīgus likumus, gan arī izveidojot aizsardzības mehānismus un nodrošinot to darbību praksē.

Sociāli atbildīgas valsts principa nepieciešamība tiek pamatota dažādi. Visbiežāk šī principa idejiskais pamatojums tiek saistīts ar tādiem konceptiem kā cilvēka cieņa, taisnīgums un vienlīdzība, kā arī solidaritāte. No cilvēka cieņas idejas izriet, ka cilvēks nedrīkstētu dzīvot tādos ekonomiskos apstākļos, kas viņu padarītu par objektu. Ir jānodrošina vismaz minimāli apstākļi, lai cilvēks varētu baudīt savas pamattiesības. No taisnīguma izriet prasība, lai cilvēkiem ne tikai formāli tiktu nodrošināta vienlīdzība, bet arī lai faktiski tiem būtu vienlīdzīgas iespējas realizēt savas tiesības. Citādi veidojas situācija, kad vienlīdzība nozīmē tikai vienlīdzīgas tiesības visiem gulēt zem tilta.⁷ Vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību ir "tukša skaņa", ja par to ir jāmaksā, taču ir cilvēki, kam šādu līdzekļu nav.