26. Augusts 2008 /NR. 32 (537)
Skaidrojumi. Viedokļi
Sociāli atbildīgas valsts princips
1
Mg.iur.
Anita Kovaļevska
LU Juridiskās fakultātes doktorante un lektore 

2006. gada 2. novembra spriedumā lietā Nr. 2006-07-01 Satversmes tiesa norādīja: "Latvijas konstitucionālais likumdevējs Satversmē noteicis virkni sociālo tiesību. Tādējādi likumdevējs noteicis, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu."1 Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī Latvijā darbojas sociāli atbildīgas valsts princips. Šis princips Latvijā tiek uzskatīts par vienu no publisko tiesību virsprincipiem.2 Taču līdz šim sociāli atbildīgas valsts princips Latvijā ir maz pētīts. Šī raksta mērķis ir skaidrot, kas ir sociāli atbildīgas valsts princips, kā arī analizēt, vai un kā šis princips ir izmantots Satversmes tiesas spriedumos.

I. Sociāli atbildīgas valsts principa nozīme un izcelsme

Princips ar līdzīgu nosaukumu ir pazīstams arī citās valstīs. Bieži tas tiek uzskatīts par vienu no pamatprincipiem, kas nosaka valsts struktūru, un kā tāds arī ir nostiprināts šo valstu konstitūcijās. Tā, piemēram, Vācijas Federālās Republikas Pamatlikuma 20. pants noteic, ka Vācijas Federālā Republika ir demokrātiska un sociāla federāla valsts. Savukārt Pamatlikuma 28. panta pirmajā daļā tiek runāts par republikāniskas, demokrātiskas un sociālas tiesiskas valsts principiem. Francijas Republikas Konstitūcijas 1. pantā ir teikts, ka Francija ir nedalāma, sekulāra, demokrātiska un sociāla republika. Arī Krievijas Federācijas Konstitūcijas 7. pantā norādīts, ka tā ir sociāla valsts. Igaunijas Republikas un Polijas Republikas konstitūcijās tiek runāts par sociālo taisnīgumu. Tā, Igaunijas Republikas Konstitūcijas 10. pantā ir minēts uz sociālā taisnīguma balstītas valsts princips. Savukārt Polijas Republikas Konstitūcijas 2. pants noteic, ka Polijas Republika ir demokrātiska tiesiska valsts, kas realizē sociālā taisnīguma principu. Taču par sociāli atbildīgu valsti var uzskatīt arī tādu, kuras konstitūcijā tas nav tieši norādīts. Tā, piemēram, Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa, interpretējot Konstitūcijas 52. pantu, kas paredz valsts pienākumu garantēt tiesības uz pensiju un sociālo palīdzību noteiktos gadījumos, vairākkārt savos spriedumos ir atzinusi, ka Lietuva ir sociāli orientēta valsts.

Sociāli atbildīgas valsts principu zināmā mērā var uzskatīt par pretstatu liberālisma idejām, kas valstij atvēlēja tikai naktssarga lomu.3 Šī principa izcelsme tiek saistīta ar 19. gadsimtu, kad kā atbilde uz industriālo revolūciju un strādnieku prasībām radās ideja, ka valstij ir pienākums rūpēties par tās iedzīvotājiem, regulējot sociālo un ekonomikas jomu. Kā spilgtu piemēru tam var minēt Oto fon Bismarka ieviesto sociālo apdrošināšanu 19. gadsimtā Vācijā.4 Savukārt Lielbritānijā, lai arī zināmi valsts mēģinājumi rūpēties par iedzīvotāju sociālo nodrošinājumu pastāvēja jau agrāk, sociāli atbildīgas valsts ideja tiek saistīta ar lorda Beveridža 1942. gada ziņojumu5 par sociālo drošību.6 Tādējādi tika atzīts, ka valstij var būt ne tikai tiesības, bet arī pienākums būt aktīvai un iejaukties ar regulējumu sabiedrības dzīvē.

Arī starptautiskā līmenī sociāli atbildīgas valsts ideja ir guvusi nostiprinājumu. Jau 1919. gadā tika nodibināta Starptautiskā darba organizācija, kas šobrīd ir pieņēmusi gandrīz 200 konvenciju, kas noteic dalībvalstu pienākumus tādās jomās kā darba apstākļi, darba līgumu slēgšana, arodbiedrību brīvība, sociālā drošība u. tml. 1948. gadā tika pieņemta ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurā ir ietvertas arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Savukārt 1966. gadā tika pieņemts ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, un no tā dalībvalstīm izriet vairāki pienākumi ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību jomā, tostarp arī pienākums aizsargāt šīs personu tiesības pret citu privātpersonu veiktiem aizskārumiem, gan pieņemot attiecīgus likumus, gan arī izveidojot aizsardzības mehānismus un nodrošinot to darbību praksē.

Sociāli atbildīgas valsts principa nepieciešamība tiek pamatota dažādi. Visbiežāk šī principa idejiskais pamatojums tiek saistīts ar tādiem konceptiem kā cilvēka cieņa, taisnīgums un vienlīdzība, kā arī solidaritāte. No cilvēka cieņas idejas izriet, ka cilvēks nedrīkstētu dzīvot tādos ekonomiskos apstākļos, kas viņu padarītu par objektu. Ir jānodrošina vismaz minimāli apstākļi, lai cilvēks varētu baudīt savas pamattiesības. No taisnīguma izriet prasība, lai cilvēkiem ne tikai formāli tiktu nodrošināta vienlīdzība, bet arī lai faktiski tiem būtu vienlīdzīgas iespējas realizēt savas tiesības. Citādi veidojas situācija, kad vienlīdzība nozīmē tikai vienlīdzīgas tiesības visiem gulēt zem tilta.7 Vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību ir "tukša skaņa", ja par to ir jāmaksā, taču ir cilvēki, kam šādu līdzekļu nav.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
ako
27. Augusts 2008 / 10:41
0
ATBILDĒT
Ļoti labs raksts! Taču visa šī kontekstā man teorētiski interesanti liekas divi jautājumi:

1) Vēsturiskais - laikā kad Satversmi izstrādāja, Latvijā nebija ne pabalstu, ne pensiju. Tajā laikā valsts tiesību filasofija nebija tāda, ka valstij ne par ko kādam ir jāmaksā. Vienīgi policisti, skolotāji un valsts ierēdņi varēja priecāties par to, ka viņiem ir garantētas pensijas. Citiem tas netika garantēts. Tas gan netraucē Satversmes tiesas korifejiem stāstīt, ka no Latvijas Satversmes izriet, ka mēs esam sociāli atbildīga valsts. Bez skaidrojuma, kādēļ šodien Satversme lasāma citā gaismā nekā pirms kara, šādi secinājumi ir pliekani.

2) Salīdzinošais - mums ir un autore norāda vecās Eiropas izpratni par to, kas ir sociāla vai labklājības, vai sociāli taisnīga utml. valsts. Taču demokrātiskajā (rietumu tipa) pasaulē eksistē pavisam citas nodokļu sistēmas, kur ar \"sociāli atbildīgu\" saturu to nevar piepildīt. Piemēram, Austrālijas un Jaunzēlandes nodokļu sistēmas, cik atceros, paredzēja sociālos nodokļus 3-12% robežās, pretstatā Eiropas 30-50%. Līdz ar to šīs valstis paredz pavisam citu sociālo pakalpojumu spektru un nodrošinājumu. Man nepatīk, ka mūsu Satversmes tiesas \"guru\" pārliecinoši raksta par sociālās likumdošanas satversmību. Manuprāt, tas vairāk izriet no viņu vecuma, komunistiskās pieredzes, uztveres par nodrošinājumu u.tml. Bet nevis no Satversmes.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties