Ļoti labs raksts! Taču visa šī kontekstā man teorētiski interesanti liekas divi jautājumi:

1) Vēsturiskais - laikā kad Satversmi izstrādāja, Latvijā nebija ne pabalstu, ne pensiju. Tajā laikā valsts tiesību filasofija nebija tāda, ka valstij ne par ko kādam ir jāmaksā. Vienīgi policisti, skolotāji un valsts ierēdņi varēja priecāties par to, ka viņiem ir garantētas pensijas. Citiem tas netika garantēts. Tas gan netraucē Satversmes tiesas korifejiem stāstīt, ka no Latvijas Satversmes izriet, ka mēs esam sociāli atbildīga valsts. Bez skaidrojuma, kādēļ šodien Satversme lasāma citā gaismā nekā pirms kara, šādi secinājumi ir pliekani.

2) Salīdzinošais - mums ir un autore norāda vecās Eiropas izpratni par to, kas ir sociāla vai labklājības, vai sociāli taisnīga utml. valsts. Taču demokrātiskajā (rietumu tipa) pasaulē eksistē pavisam citas nodokļu sistēmas, kur ar \"sociāli atbildīgu\" saturu to nevar piepildīt. Piemēram, Austrālijas un Jaunzēlandes nodokļu sistēmas, cik atceros, paredzēja sociālos nodokļus 3-12% robežās, pretstatā Eiropas 30-50%. Līdz ar to šīs valstis paredz pavisam citu sociālo pakalpojumu spektru un nodrošinājumu. Man nepatīk, ka mūsu Satversmes tiesas \"guru\" pārliecinoši raksta par sociālās likumdošanas satversmību. Manuprāt, tas vairāk izriet no viņu vecuma, komunistiskās pieredzes, uztveres par nodrošinājumu u.tml. Bet nevis no Satversmes.