Piespiedu darbam piemīt visas kriminālsodam raksturīgās pazīmes. Dažādu autoru darbos norādīto soda pazīmju skaits un skaidrojums var atšķirties, tomēr nav principiālu iebildumu par to, ka kriminālsods ir:

1) valsts piespiedu līdzeklis;

2) sodu piespriež valsts vārdā;

3) sods paredzēts Krimināllikumā un to piemēro, stingri ievērojot Krimināllikuma norādījumus;

4) sodu piespriež personai, kura vainīga noziedzīga nodarījuma (nevis cita tiesībpārkāpuma) izdarīšanā;

5) sodot personu, tai tiek atņemtas vai ierobežotas svarīgākās tiesības un brīvības;

6) sodu piespriež tiesa vai – likumā paredzētajos gadījumos – nosaka prokurors, sastādot priekšrakstu par sodu;

7) sodam ir publisks raksturs;

8) sodam ir personisks raksturs;

9) sods rada krimināltiesiskas sekas.¹

Tiek atzīmēts arī, ka kriminālsodam jābūt elastīgam, jāatbilst "sodošās enerģijas ekonomijas" principam un restitūcijas principam.²

Jebkura soda saturu vispilnīgāk atklāj konkrētajā soda veidā iekļauto svarīgāko tiesību un brīvību ierobežošanas un atņemšanas vainīgajam apjoms, ko savukārt, pēc P. Minca domām, ietekmē: 1) personas stāvoklis valstī, 2) konkrētās zemes kultūras līmenis, 3) valsts vispārējās labierīcības un zemes sociālās labklājības līmenis, 4) finansiālā puse.³

Šie pirms vairāk nekā 70 gadiem izteiktie principi joprojām ir ņemami vērā, nosakot pieļaujamās indivīda tiesību un brīvību ierobežošanas un atņemšanas robežas, paredzot Krimināllikumā sodu par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.

Krimināllikuma 40. pants noteic, ka "piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais vai persona, kurai piespiedu darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, izcieš kā sodu, veicot dzīvesvietas apvidū piespiedu darba izpildes institūcijas noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā bez atlīdzības". Skaidrojot piespiedu darba saturu, juridiskajā literatūrā parasti, ņemot par pamatu likumā sniegto piespiedu darba definīciju, tiek uzsvērts, ka piespiedu darbs nav saistīts ar personas izolāciju no sabiedrības, darbam ir piespiedu raksturs un darbs ir bez atlīdzības.⁴ Dažkārt tiek norādīts: piespiedu darba būtību nosaka tas, ka personai bez atlīdzības jāpilda spriedumā noteiktie darbi no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā,⁵ vai arī tiek nošķirtas piespiedu darba pazīmes: 1) šī darba piespiedu raksturs, 2) darbs tiek veikts bez atlīdzības, t. i., notiesātais par darbu nesaņem nekādu atlīdzību naudas izteiksmē, 3) darbs tiek veikts no pamatdarba un mācībām brīvajā laikā un dzīvesvietā.⁶ Šādi norādījumi nepietiekami atklāj piespiedu darba kā kriminālsoda saturu, tādēļ detalizētāk pievērsīsimies šim jautājumam.

Kā zināms, piespiedu darbam salīdzinājumā ar citiem kriminālsoda veidiem piemīt vairākas pozitīvas iezīmes. Viena no tām – piespiedu darbs nav saistīts ar izolāciju no sabiedrības. Piespiedu darbs ir viens no sabiedrībā izciešamajiem sodiem, kurus raksturo mazāka represivitāte, tiem noteikta vieglāka soda izciešanas kārtība, "to izpilde saistīta ar sabiedrības līdzdalību likumpārkāpēja uzraudzīšanā, atbalstīšanā, ar vietējās sabiedrības gatavību uzņemties atbildību par šiem likumpārkāpējiem".⁷ Lai arī piespiedu darbs zināmā mērā ierobežo personas brīvību (piemēram, pēc saviem ieskatiem izmantot brīvo laiku pēc pamatdarba vai mācībām, jāstrādā noteiktā vietā un noteikts stundu skaits), tomēr šāda minimāla brīvības ierobežošana nav saistāma ar brīvības atņemšanu, ieslodzījumu, jo persona turpina uzturēties ierastajā vidē.