Lietu nesamērīgi ilgā izskatīšana tiesā ir pretrunā ar administratīvā procesa tiesā jēgu un būtību – ātru un efektīvu lietu izskatīšanu, un tas aizskar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā³ nostiprināto principu, ka lieta jāizskata saprātīgā termiņā. Administratīvās tiesas efektivitāte ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tā kā valsts pārvalde izdod administratīvos aktus un veic faktisko rīcību, kas ietekmē indivīdu ikdienas dzīvi, nepieciešams efektīvs mehānisms aizskarto tiesību un tiesisko interešu atjaunošanai. Pašreizējos apstākļos, kad administratīvā tiesa nevar nodrošināt efektīvu personu aizsardzību, valstij ir jādomā ne tikai par tiesas procesa efektivizāciju, bet arī par ārpustiesas strīdu risināšanas iespējām, ar kurām varētu uzlabot personas pamattiesību nodrošināšanu un aizsardzību administratīvajā procesā, kā arī lai sasniegtu tiesiskai valstij atbilstošu strīdu risināšanas procesu.

Viens no variantiem, kā efektivizēt administratīvo procesu un samazināt lietu izskatīšanas termiņus, varētu būt alternatīvo strīdu risināšanas, to skaitā strīdu novēršanas, institūta ieviešana. Līdzīga hipotēze izteikta arī Francijā, kur viena no alternatīvo strīdu risināšanas metodēm – mediācija – minēta kā mehānisms cīņā ar administratīvo tiesu pārslodzi.⁴

Strīdu risināšanas vēsturiskais apskats

Dzīvojot sabiedrībā, nonākot saskarsmē ar citiem cilvēkiem vai valsts pārvaldes iestādēm, nav izbēgamas strīdu situācijas. Ar strīdu starp vairākām personām mēs uztveram domstarpības, savstarpējas pretenzijas, kurās izpaužas pretējas domas, pretēji uzskati, un kur katrs cenšas aizstāvēt savas domas, uzskatus.

Sabiedrībā konflikti rodas arvien biežāk, – līdzko indivīds apzinās savas tiesības un patstāvību, vairākkārt pieaug vēlme pašam piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņa dzīvi, arvien retāk cilvēki piekrīt citu diktētiem noteikumiem.⁵

Kopš vissenākajiem laikiem, jau ilgi pirms tam, kad dažādām tautām izveidojās valsts un tiesības, cilvēku dzīvē pastāvīgi radās konflikta situācijas un strīdi, kas bija jāizlemj kādam šķīrējam.⁶ Tomēr to risināšanas metodes vēstures attīstības gaitā ir mainījušās. Romieši un arī daudzas citas senās tautas pārdzīvojušas laikmetu, kad vēl nebija tiesas kā valsts iestādes un līdzekļa, ar kura palīdzību izšķirt strīdus, bet katrs personīgi izrēķinājās ar likumu pārkāpējiem. Tomēr, sabiedrībai attīstoties, šāda kārtība vairs nebija paciešama. Pāreja no privātās izrēķināšanās uz valsts tiesu notika pakāpeniski.⁷

Jau kopš vissenākajiem laikiem, jau ilgi pirms tam, kad dažādām tautām izveidojās valsts un tiesības, šķīrēja instancei nevajadzēja obligāti būt formālai tiesai vai tiesnesim ar īpašām pilnvarām. Tā varēja būt arī cilts kopsapulce, virsaitis un cilts vecākie, kādi gudrie, kā arī jebkurš cits cilvēks – kaimiņš, pirmais pretimnācējs, kas bija spējīgs izlemt strīdīgo jautājumu.⁸

Atšķirībā no citiem risināšanas līdzekļiem vēsturiski tiesas loma un statuss tika nostiprināts un atzīts kā tiesisks valsts akceptēts līdzeklis strīdu un konfliktu risināšanai. Tiesa tika noteikta kā vieta, kur tiek izšķirti strīdi un konflikti starp pusēm. Turklāt tiesas loma un statuss tika nostiprināts valstu konstitūcijās un likumos, kas liecina par tiesas lomu strīdu risināšanā. Tā, piemēram, Latvijas Republikas Satversmē minētajam jautājumam atvēlēta 6. nodaļa. Savukārt likuma "Par tiesu varu"⁹ 3. pants noteic, ka personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem. Katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret viņu vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības.

Tiesu cīņa par ievērojamu vietu valstī aizsākās mūsdienu demokrātijas dzimtenē Anglijā. Jau 1215. gadā "Magna Carta Libertatum" ietvēra vairākus noteikumus par tiesām un tiesvedību. 1679. gadā ar "Habeas Corpus Act" izdošanu tika nostiprināta prakse, ka tiesas var izdot pavēles iedzīvotāju aizsardzībai no karaļa administrācijas patvaļas.¹⁰

Administratīvā justīcija pēc būtības izveidojās Anglijā 17. gadsimta otrajā pusē. Tomēr šo funkciju izpildīja vispārējās tiesas, tāpēc mēdz teikt, ka Anglijā radās administratīvā justīcija, lai gan nebija administratīvās tiesas. Kontinentālajā Eiropā administratīvā justīcija ir saistīta ar atsevišķām administratīvām tiesām, kādas parādās Francijā 19. gadsimta sākumā, bet citās valstīs (Prūsijā, Austrijā, Itālijā u. c.) izplatās tikai 19. gadsimta otrajā pusē.¹¹ Latvijā administratīvo tiesu attīstība sākās ar 1921.